Lietas, ko man neiemācīja skolā

Šodien pavisam nejauši uzdūros kādam attēlam internetā, kas mani... gaužām sadusmoja. Dažus līdzīgus attētlus biju redzējusi arī iepriekš. Lielākoties visos viens un tas pats, atšķiras tikai nianses – skolā man nemācīja, kā gatavot ēst, kā atrast darbu, utt, bet mācīja visu ko nejēdzīgu.

Spriežot pēc šādām bildītēm (un to izplatīšanās tempa), tiešām var secināt, ka mūsdienu skola ir briesmīga vieta, kur cilvēks ir iespiests 12 savas dzīves gadus un kurā viņu spīdzina, liekot apgūt nekam nevajadzīgu informāciju. Tā kā esmu skolotāja un katru dienu pavadu skolā, tad gribētu gan oponēt šim viedoklim. Protams, ir vērojamas arī nepilnības izglītības sistēmā, bet ne par to šis raksts.

Arī man gandrīz katru stundu nākas skolēniem skaidrot, kāpēc jāmācās tas un šitas, turklāt – kur tas dzīvē noderēs. Un tas ir brīnišķīgi – šādi jautājumi ir vajadzīgi un labi, ka viņi ir, jo tas pierāda, ka skolēni vēlas mērķtiecīgi apgūt mācību vielu, izvērtējot to, cik tā ir svarīga. Problēma ir tajā, ka daudzkārt skolēnu „mēraukla”, pēc kuras viņi nosaka apgūstāmās informācija lietderīgumu, ir gaužām īsa...

Nezinu gan, kā tas tā nākas, bet skolā iešana lielākoties vienmēr asociējas ar kaut ko nepatīkamu. Arī tagad daudzkārt redzu savus skolēnus nīgri velkoties klasē un mēģinot atrast jebkuru iespēju, kā novilkt stundas laiku nestrādājot. Protams, viena pagale nedeg, arī pedagogam te jāpieliek savas pūles, bet par to – citā rakstā.

Es domāju, ka lielākoties šādi neapmierinātības pilni rakstiņi rodas tādēļ, ka skolēni dažkārt neapjauš, ka kvalitatīvs mācību process notiek tikai tad, kad tajā piedalās arī pats skolēns. Tas nozīmē – viņš ir motivēts kaut ko apgūt. Mainoties pasaules kārtībai, protams, līdzi mainās arī skolēni. Kā esmu novērojusi, mūsdienu skolēniem ir ļoti grūti, jo informācijas apjoms, ar ko viņi ikdienā saskaras, ir tik liels, ka tas novedis nevis pie kādas tēmas padziļinātas izpētes, bet gan vairāku tēmu vispusīgu apgūšanu. Tas ietekmē arī skolotāja darbu. Pedagogam ir jāmāk sagatavot aktīva stunda, kurā skolēns nemitīgi būtu nodarbināts un kurā viņš spētu noturēties konkrētā ritmā. Līdzko stundas temps samazinās, skolēns uzmanību zaudē.  Manuprāt, tas diemžēl mūs ir novedis pie situācijas, kad skolotājs kļuvis par skatuves mākslinieku, kurš ar dažādu metožu palīdzību izklaidē skolēnus. Un skolēns tajā baudpilni noskatās, bet īpaši neiesaistās. Un kad „obligātā izglītošanās” beigusies, attopas pie tā, ka viņam sāk pietrūkt dažādu svarīgu zināšanu.

Skola nav paredzēta tam, lai mums iemācītu visu dzīvē nepieciešamo. Tas nekad arī nebūtu iespējams. Ne velti ir teiciens – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Skolā nav tāda priekšmeta kā „Ģimenes veidošana”, bet skolā ir tādi priekšmeti kā literatūra, ētika, psiholoģija, mūzika, vizuālā māksla, kas palīdz skolēniem iepazīt savas emocijas, iemācīties tās izpaust, mēģināt rast atbildi par to, kas ir labs un slikts, attīsta mūsu "garīgās un dvēseliskās acis".

Skolā nav priekšmeta „Nodokļi”, bet ir ekonomika, matemātika, politika, kas māca rēķināt, izparst ekonomisko sistēmu, saprast politikas būtību.

Skolā nav tāda priekšmeta „Profesija”, bet par profesijas izvēli skolēni runā jau no mazām klasēm, kad iepazīstas ar dažādu profesiju pārstāvjiem, visos mācību priekšmetos viņi apgūst kaut kādas citas zinības, kas ir pamats nākamajai profesijai, skolēniem ir iespēja apmeklēt ēnu dienas, atvērto durvju dienas, iepazīties ar dažādu profesiju pārstāvjiem, jo skolas rīko šāda veida pasākumus. 

Un galu galā – skola ir tam, lai mēs iemācītos DOMĀT un BŪT RADOŠI! Ja cilvēks ir apguvis prasmi domāt, analizēt, sintezēt – nekas, ar ko viņš saskarsies dzīvē, nesagādās viņam problēmas. Tādēļ, mīļie jaunieši un citādi domājošie, sāciet mācīties domāt – tad jums nebūs problēmu ne saprast, kas ir nodokļi, ne to, kā nopirkt māju, ne arī to, kā izvedot ģimeni.

Un, dārgie vecāki – izglītošana un audzināšana sākas jau ģimenē. Skola nav vienīgā atbildīgā par jūsu bērna izglītības kvalitāti. Tāpēc nevajag visu laiku pārmest skolai neizdarību, nesekošanu līdzi laikam vai skolotāju nemūsdienīgumu, bet gan katru dienu pavadīt kvalitatīvu laiku kopā ar savu bērnu, mācot viņam pašas svarīgākas lietas dzīvē. Mēs, skolotāji, esam klāt jūsu bērniem katru dienu vismaz 6 stundas. Un cik daudz laika savam bērnam veltāt jūs?

Skola nav bubulis, tā ir vieta, kur mēs mācāmies mācīties.