Tētis savu fotogrāfa karjeru sāka nopērkot fotoaparātu, izjaucot to pa detaļām un nespējot salikt atpakaļ. Tā nebija vienīgā viņa izglītība fotomāklsas jomā, bet domāju, ka viena no noderīgākajām. Un kad arī man sāka intersesēt fotografēšana, viņš savu apmācības kursu sāka tieši ar to. Un reiz viņš man apsolīja, ka nopirks manis kāroto objektīvu tad, kad būšu nofotografējusi 200 izcilas fotogrāfijas. Jāatzīstas, ka esmu vēl ceļā uz šo mērķi, lai gan esmu uzņēmusi vairākus tūkstošus attēlu.
Sakarā ar visādiem darbiem un nedarbiem, fotografēšanu biju atlikusi maliņā, bet pirms pāris dienām sajutu, ka ... ir pēdējais laiks atsākt. Gribas atkal garas, vientuļas pastaigas, pasaules ieraudzīšanu citām acīm, ideālā kadra meklēšanu un analizēšanu, ja nav izdevies, kā plānots.
Bet fotogrāfiju nepadara īpašu tikai tas, cik kvalitatīva tā ir (tas gan ir ļoti, ļoti svarīgi,bet...). Mans mīļākais citāts no vienas brīnišķīgas fotogrāmatas: "Skaistas fotogrāfijas var uzņemt arī ar ziepjutrauciņu. Svarīgākais - ko tu ar to vēlies pateikt citiem."
Jāņi. Pēc mazgulētas nakts, salīdzinoši agri nokļuvu mājās, kur, kliedēdama miegu, devos fotografēt dzimto pilsētu. Tajās dienās daudz lija, bet mani fascinēja tas svaigums, zaļums un košums. Šo bildi īpašu dara tas, ka nofotografēju tādā rakursā, ka ilgi vajadzēja domāt - kas tā ir par vietu?
Marts. Skaists laiks, kad dzīvoju kopā ar savu draudzeni. Viņai uzdāvināja tik daudz tulpju, ka mums nācās par vāzi izmantot spaini. Atsauca atmiņā arī pavasari, kad nomira vecmāmiņa. Braucām apskatīt māju, kas nu stāvēja tukša un pamesta. Tovakar pārvedu mājās klēpi (nepārspīlēju) ar tulpēm. Tāds pēdējais sveiciens.
Atkal viens pavasara skats. Biju pārgurusi visādos darbos, tādēļ izbrīvēju sev vienu brīvu dienu un kopā ar māsu devāmies uz vasarnīcu. Pabijām pie jūras un atpakaļceļā vietējā veikaliņā nopirkām kartupeļus, kurus vēlāk kamīnā sacepām. Ārā bija auksti, viss vēl sniegā, bet mums ar māsu bija tāds dvēseļu pavasarītis.
Noorganizēju māsas 18.dzimšanas dienu. Man ļoti patīk šī fotogrāfija. Šķiet, ja puišiem nebūtu bijis jāpārģērbjas, lai atbilstu ballītes dresscode, viņi tāpat izskatītos šādi. Kaut kas mani šajā bildē ļoti apbur.
Skats pa koju istabiņas logu. Nodzīvoju te diezgan ilgu laiku un daudz dižu domu izdomāju pie šī loga sēžot.
Viens no svētceļojumiem. Līksnas baznīca. Gaisma, putni, Dievs. Ļoti patīk šī fotogrāfija. Pārņem pareizā niecības sajūta (ne tā, kas saistīta ar mazvērtības kompleksiem, bet tā, kas saistīta ar Varenību, kuras cilvēkam nekad nav bijis un nebūs).
Tā pati Līksnas baznīca. Šī ir mana vismīļakā fotogrāfija. Uzrāpos 42m augstajā tornī, lai uzņemtu šo. Te redzamas trīs manas mīlestības - Dievs, daba un augstums. ;)
Šo fotografēja mamma. Man vienkārši patīk iet uz mežu. Un būt ar ģimeni. Lasīt ogas varbūt ne tik ļoti, bet tad, ja es varu tajā laikā kaut ko muldēt savā nodabā, tad ir tīri ciešami... ;)
Šo fotografēja tētis. Ļoti svarīga fotogrāfija, jo tapa neilgi pēc tam, kad nolēmu kļūt pat Mašu Gagarinu, un - tētis beidzot nofotografēja kaut ko arī ar manu fotoaparātu. M.G. fotosesija.
Pa ceļam uz laukiem. Tētis pamanīja pirmais. Interesanti - bija jau ziemas vidus, bet visi āboli tā arī palika sniegā. Kaut kā tā metaforiski...
Tajā pašā dienā, kad tapa iepriekšejā fotogrāfija. Tēta darba lauciņš. Man patika tie krāsainie stropi uz baltā fona. Atgādināja ledenes.
Pirmās kāzas, ko es savā mūžā fotografēju. Liels uztraukums, izbrīns, sajūsma un nogurums. Pēcāk daudz pārdomu - par fotografēšanu, ģimeni, mīlestību un solījumiem. Ļoti daudz pārdomu.
Šajās Lieldienās ar ģimeni aibraucām uz Gaiziņu. Es, protams, laimīga - ka tik kaut kur uzkāpt! ;)
Citi Jāņi, kaut kur pie Latvijas robežas, kopā ar teātrniekiem. Tālu no civilizācijas, bohēmiskā atmosfērā, mierā un klusumā. Vislabāk atceros, kā ar laivu aizpledējām līdz ezera vidum un dziedājām. Sākumā tradicionālās latviešu Līgo dziesmas, bet tad panesās pašu improvizācija par tēmu - tāda dziļa, arhaiska un skanīga. Skaista nakts, kam sekoja afterpārtijs, kam sekoja ļoti, ļoti, ļoti smaga 12 stundu darba diena.
Vēl viena mana mīlestība - agri rīti. Šo uzņēmu ejot prom no draudzenes pēc sarunās pavadītas nakts. Kopā ar šo draudzeni arī kādu nakti uzkāpām uz mājas jumta un palikām tur līdz saullēktam. Filozofējām, dzērām vīnu, runājām par dzīves jēgu un dziedājām. Varbūt arī pīpējām.
Pavasaris, lauki. Man jau labu laiku bija vīzija par šādu fotogrāfiju, nu radās iespēja to realizēt. Ļoti mīļa bilde. Māsa bildēja, pēc maniem gariem un piekasīgiem norādījumiem. ;)
Pēc pils jubilejas Jelgavā. Bija jāfotografē viesi. Ārkārtīgi noslogota diena, bet atmosfēra - neaprakstāma. Te es kopā ar savu draudzeni. Nezinu pat kas šo fotogrāfiju uzņēma. Šajā fotosesijā vēļ ļoti daudz skaistu attēlu, bet tie lai paliek kādai citai reizei.
Vēl viena svētceļojuma agrais rīts. Pirms pulcēšanās uz laudēm, pastaigāju apkārt ar fotoaparātu. Hostija debesīs. Tāda arī visa svētceļojuma noskaņa...
Vēl kāds svētceļojums, bet varbūt arī tas pats. Patīk šī bilde - dārzs, baznīca, gaisma un galds. Jā, jā - tā visai simboliski.
Šis viens no pirmajiem svētceļojumiem. Fntastiska gandarītāju grupiņa, pilnīga paļāvība, miers, mīlestība, kopība un cigoriņi ceļmalās līdz pat pašai Aglonai.
Marts vecmāmiņas mājās. Tad viņa tajās nedzīvoja jau pāris mēnešus. Mēs atbraucām apskatīties uz izkurināt. Ieraudzīju šos ābolus. Parāva kaut kādu stīdziņu, ko nemāku izteikt vārdos. Tāpēc nofotografēju.
Vēl viena skaista agra pavasara diena. Gāju uz dīķi kurkuļus skatīties, bet atradu kaut ko skaistu.
Kārtējās foršās Lieldienas ar ģimeni. Braucām pastaigāt pa mežu/purvu. Patīk tās priedes, krustceles un tie cilvēki.
Tas bija ļoti aukstā janvāra dienā. Bija laikam tiešām -30 grādi. Ārā viss tik skaisti sasalis. Es mācījos eksāmenam, bet tad svanīja tētis un teica, lai es ejot ārā nofotografēt šo skaistumu. Izgāju, nofotografēju. Bildes nesanāc tik skaistas, kādas es tās redzēju savā iztēlē, bet tas ir iemesls, kādēļ es dažkārt neko nenofotografēju, kad ir kaut kas tiešām skaists. Jo labāk, lai šis skaistums saglabājas atmiņā pa tiešo, nevis caur fotogrāfiju. Citādi mēdzu atcerēties fotogrāfiju, bet realitāti - ne.
Priecīgu pavasari, draugi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru