Iedvesma mācīties

     Šis gads sācies veiksmīgi. Nekas tāds, ar ko diži zīmēties bijušajiem klasesbiedriem skolas salidojumā, pielikt pie sienas, audzināt visu atlikušo mūžu vai zaudēt saprātu ikreiz par to iedomājoties, nav noticis, tomēr nevarētu teikt, ka dzīve apstājusies. Reizēm (un tas nav tikai šogad) mani pārņem sajūta, ka esmu kaut kur iestigusi, grimstu savā Teiču purvā un nekur uz priekšu netieku. (Tādu brīžu indikatori – nenormāla ēstgriba, nevēlēšanās no rītiem mosties un vainas apziņa par visu to, ko nedaru, jo ... skat. otro iemeslu.) Un tad gadās tieši tā, kā gadījās dažas dienas atpakaļ.

Atnāk iedvesma (jā, literāri nepareizi, tomēr manā gadījumā atnāk). Vai arī atlido, iespraucas, uzkrīt uz galvas vai iespīd sejā.

     Un tad sākas... Tāds darba spars, tāds ražīgums, tādas idejas, tāda pacilātība!!! Man patīk tie brīži, kad man ir tik daudz ideju, ka nevar tā vienkārši sēdēt – ir jāizreaģē. Izreaģēt man vislabāk sanāk kaut kur ejot. Ātri un enerģiski ejot. Un vēlāk brīnoties par noieto attālumu un īso laika sprīdi.

 
     Šoreiz mani iedvesmoja mans tiešais darba lauks – pedagoģija. Mokošajos studiju gados mans pirmais iespaids un vienīgais racionālais (????) iemesls, kādēļ pametu citu augstskolu, lai studētu šajā, bija izplēnējis un man jau sāka šķist, ka es arī esmu kļuvusi par (stereo)tipisku učeni – kaut kādu nūģeni, kas gudri muld, ēd bērnus un dzīvo viena ar kaķi un 2 kaktusiem (manā gadījumā – trusi un nokaltušu papardi).  Tad nu mēģinot izdomāt kaut ko jaunu un atsvaidzinošu maniem izglītības sistēmas nomocītajiem skolēniem uzdūros kādam brīnišķīgam blogam – angļu valodas un literatūras skolotājs (vīrietis!!!!!!!), kas raksta par savu dzīvi, ģimeni un literatūru. Blogā ir ļoti daudz informācijas, nespēju ne pusi izlasīt, bet tā mani tik ļoti iedvesmoja! Tajā ir daudz vienkāršības, taču tas ir reizē kaut kas tik ģēniāls (nu ja, to jau ir atzīmējis pat Leonardo da Vinči, teikdams, ka vienkāršība ir visaugstākā izsmalcinātība). Tur viņš laipni dalās ar savu darba metodiku, stāsta par veiksmēm un ne tik ļoti veiksmēm darbā ar skolēniem, publicē skolēnu radošos darbus un veido mācību materiālus, lai ieinteresētu audzēkņus (un manā gadījumā ne tikai) literatūras apguvē. Protams, palasot šo blogu, nākamais, ko darīju – steidzos meklēt citu skolotāju blogus (par to vēlāk).

 (Šo bildīti atradu vēl vienā skolotāju blogā, ko lasu - http://www.gladlywoulditeach.com/tag/teacher-retirement/)

     Šodien hospitēju vienu mācību stundu pie skolotājas, kas skolā nostrādājusi droši vien tik pat ilgi, cik es esmu uz šīs zemes. Kolēģu labās atsauksmes par skolotāju lika man gaidīt patiešām interesantu stundu. Un ziniet – es redzēju pat vēl vairāk! Kas man patika vislabāk – skolotāja nebija nekāds cyrkačš (tas ir latgaliski. Latviski tas būtu „cirka mākslinieks” – tā es saucu jaunos skolotājus, kas lec ārā no biksēm, lai ieinteresētus skolēnus vismaz paskatīties uz viņiem) un netaisīja nekādu šovu ar uguņošanu, iespaidīgām dekorācijām un popkornu. Atmosfēra klasē bija mierīga un silta (gan fiziski, gan emocionāli), darbs veicās radoši. Skolotāja rādīja prezentāciju, skanēja mūzika, skolēniem bija iespēja radoši izpausties, izteikt viedokli (Izklausās diezgan sīrupaini, bet nē, šis nebija nekāda tur svece + mūzika + dzeja, ko saprot tikai skolotāja stunda, bet normāla darba stunda, kurā bērni mācījās rakstīt eseju.). Atkal – tāda vienkāršība, bet tai pat laikā – tā strādā vislabāk. (Starpcitu, runājot par to fizisko un emocionālo siltumu, situācija stundā: skolēni runā par viennozīmīgiem un daudznozīmīgiem vārdiem. Kāds min, ka siena ir viennozīmīgs vārds. Skolotāja atteic, ka varbūt siena, kas ir telpai, ēkai, bet var taču būt arī emocionālā siena. Uz to kāds cits skolēns gudri novelk: „Jā, skolotāj, vārds lupata arī ir daudznozīmīgs, jo var būt fiziskā lupata un emocionālā lupata...” ) 

 
     Nākot mājās no skolas tad es arī prātoju un zīmēju rožainas nākotnes ainas. Es vēl neesmu uzdūrusies nevienam skolotāja blogam latviešu valodā (dodiet ziņu, ja kāds ko tādu redz), bet būtu forši, ja tādi būtu. Nu, skolēniem jau arī labāk patīk tādi skolotāji, kas ir radoši un kuriem bez skolas, ir arī cita – normālu cilvēku dzīve. Man tiešām gribētos, lai visi skolotāji būtu laimīgi. Un apmierināti ar savu darbu. (tādēļ lieku arī lielas cerības uz Ķīli – vecīt, sarauj! Man patīk dažas tavas idejas!)
Un es gribu būt tāda skolotāja. Tāda, kas raksta blogu, filmē klipus par Raini, dzer tēju ar audzināmajiem un ziemā kopā ar klasi brauc uz Riekstu kalnu (nu ar to es domāju – radoša, laimīga, tāda, kas mīl savu darbu, nav kašķīga utt).
      Un vēl es gribētu, lai darbu varētu iegūt arī cilvēks, kurš ir pabeidzis pedagoģijas studijas, nevis tikai pieteicies „Iespējamajai misijai”.

Labs ir. Tagad dodos labot skolēnu kontrodarbus.