Bērnībā man patika darīt visādas interesantas lietas. Piemēram, mēģināt attēlot to skaņu, kad kāds liels priekšmets atsitas pret zemi un sašķīst miljons gabalos. Sanāca DID-RI-ŽIU. Kad šo savu jaunatklājumu visai netīšām un neveikli (dīdoties uz dīvāna mīkstajiem spilveniem un gaidot, kad tiks saklāta gulta) prezentēju savai māsai Dainai, viņa nez kāpēc nodomāja, ka cenšos viņu apsmiet, tāpēc apvainojās un kādu laiku nerunāja ar mani. Tagad viss ir labi, bet patiešām - DIDRIŽIU ir tā lielā sašķīšanas skaņa.
Sēžu gultā, bet it kā aizgāju gulēt jau pirms stundas. Tā mazlietiņ redzu arī logu. Aiz loga - pretējās mājas izskatīgais kaimiņš, kurš mīl pārvietoties pa dzīvoklis kails vai puskails, smaržīgi ceriņi un pērkons. Bērnībā man dažkārt patika arī domāt, ka esmu ragana, jo no visiem laikapstākļiem, es visvairāk izbaudīju pērkona negaisu, zibeni un sniegputeni. Laiks paiet, bet nekas nav mainījies - negaiss joprojām mani sajūsmina un iedvesmo. Tāpēc arī neeju gulēt, bet sēžu un klabinu klastatūru (vēl viens bērnības joks klaviatūra + tastatūra = klastatūra).
Piebeidzu savu monstru diplomdarbu. Runājot jau iesāktajā atsišanās skaņas kontekstā, tas bija sitiens pret zemi. Un tagad sajūta pēc didrižiu - miljons gabalos mētājies pa visurieni. Pēdējās divas dienas tik pilnas ar iespaidiem, bet, kā izrādījās - neesmu tos visus tvērusi savā ierastajā manierē, bet rāmi noskatījusies, kā viss plūst un mainās manu acu priekšā. Lēnām peldu arī šodien. Lielā gribēšana "sarauj un duj uz priekšu" ir pārvērtusies par apātisku sēdēšanu uz dīvāna, skatīšanos vienā punktā un cenšanos saprast, par ko visu vakaru runā draudzene.
Bet es te negribēju runāt par mēnesi mocītu ķermeni, kurš nu cenšas atgūties, beidzot ticis pie miega, ēdiena, nestresa un svaiga gaisa. Es te par to lielo dzīves sajūtu. Noslēpumaino esamības izjūtu.
Brīdī, kad publicēšu šo rakstu, būs jau pāri pusnaktij, kas nozīmēs, ka ir mana dzimšanas diena. Man nav nekādu plānu, kā es to pavadīšu. Un patiesībā - man nav arī nekādu plānu, ko darīšu pēc 22.jūnija, kad beidzot turēšu rokās papīrīti par augstāko izglītību un tā nosacīti beidzot būšu brīva un sākšu dzīvot. Nevarētu teikt, ka es nezinu, ko gribu, es vienkārši gribu ļaut Dievam sevi pārsteigt.
Aizdomājos par visām "katastrofām", kas manā dzīvē ir notikušas. Par visiem Didrižiu - par patiešām nozīmīgām lietām, kas spēcīgi ietekmējušas manu būtību, gan par tām lietām, kas likušas man sacerēt dzejoļus, gan par tām, kas ir aktuālas tikai dažas dienas, stundas vai minūtes, gan par tām, kas velkas līdzi gadiem, gan par tām, kas kā zibens iesper, tad pazūd un atstāj tevi vienu, ievainotu cīnoties par būšanu, gan par tām, kas nekad nepāriet... Par visām tām daudzajām reizēm, kad es kā smags priekšmets no liela augstuma esmu kritusi, atsitusies pret zemi un sašķīdusi miljons gabalos.
Un ziniet, ko es sapratu - ka tas viss ir bijis tik skaisti. Un, ka mana dzīves pamatsajūta ir laba. Viss ir labi. Vienalga, cik liels un skanīgs DIDRIŽIU arī nebūtu, ar mani viss ir labi. Jo man ir Dievs. Mana lielā, noslēpumainā eksistences sajūta sakņojas Viņā. Tāpēc vienmēr ir cerība, ticība un mīlestība, no kurām lielākā ir Mīlestība.
Es zinu, ka virziens ir pareizais. Ceļš ir zināms - grūts, ar pārbaudījumiem un tulznām, saulē apdegušu ādu un varbūt kaitinošiem ceļabiedriem, bet tik skaists un vajadzīgs, ka katra sekunde ir izbaudīšanas vērta.
Tāpēc nebūs te nekādu garu sarakstu "Lietas, kuras mainīšu savā dzīvē, sākot ar šo dzimšanas dienu."
Būs novēlējums un cerība, ka visiem cilvēkiem reiz būs sajūta, ka visi Didrižiu ir bijuši pamats kaut kam jaunam, skaistam un aizraujošam.
Viss ir labi. Ir kāds, uz kuru paļauties. Ir kāds, kurš mīl.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru