Kā uzrakstīt diplomdarbu 15 dienās

Liekas galīgi neticami, tomēr, tomēr - lekciju laiks (vismaz pagaidām) ir pagājis un šķiet, ka papīrītis, kuru grasos iegūt, gandrīz jau rokā. Atliek vēl tikai uzrakstīt diplomdarbu.

Pēdējais teikums kā smalka sudraba adatiņa pārdur manu varavīksnes krāsas milzīgo augstākās izglītības ziepju burbuli. Nu nav jau nekas traks uzrakstīt to darbu, nav.

Bet man tik un tā gribas, lai kāds mani ik pēc divdesmit minūtēm sažēlo un pasaka: "Lauriņ, Tavs darbs ir brīnišķīgs, Tu visu dari pareizi!"

Tomēr tā nenotiek. Pat ne uz to pusi. Tieši otrādi - atrodas visādas citādas lietas, ko darīt. Piemēram - IZGLĀBT PASAULI! Ō jā, pasauli glābt man patīk un es to vienmēr esmu uzskatījusi par savu vislabāko talantu. Kad visiem citiem šķiet, ka viņu dzīve tūlīt sabruks - TA-DĀ - es, ar veiklu roku kustību, norauju savas virsdrēbes un zem tām ir mans īpašais supevumen tērps (šito es esmu redzējusi kaut kādās supervaroņu filmās, tāpēc man tas kadrs pa galvu maisās, tur nav nekā perversa). Tad es izstiepju labo roku uz augšu, ievelku gaisu krūtīs un dodos visus vilcienus salikt vecajās sliedēs. Gluži kā tāds Brūss Vilisss (ar cik S rakstāms viņa vārds un uzvārds?).

Bez pasaules glābšanas talanta man ir arī citi. Piemēram, DZIEDĀŠANA. Jā, 4.klasē, kad man beidzot uzticēja nodziedāt solo dziesmu par sasnigušiem mežiem un salatēti skolas Ziemassvētku pasākumā, es zināju, ka tas ir sākums manam uzvaras gājienam! Septītajā klasē es drīkstēju uz sintezatora (kā šo vārdu pareizi raksta?) uzspiest demo  ritma pogu un ar vienu pirkstu nospiest 3 akordus, lai manas klasesbiedrenes varētu ar glanci nodziedāt dziesmu par blēņdari Mikausi rajona skolu konkursā (jāpiebilst gan, ka šitā akcija izgāzās, jo mans sintiņš liktenīgajā dienā atteicās strādāt un ietiepīgi atgrūda pat baterijas, ar kurām bijām nolēmuši ierīcīti atdzīvināt). Nu un tagad, protams, savā dziedāšanas karjerā esmu sasniegusi virsotnes - mani aicina viskautkur un viskas (tā nav kaķu barība) dziedāt. Un ko es? Protams, piekrītu, jo līdz diplomdarba nodošanai taču vēl ir 15 dienas!!! Protams, ka pa vidu es varu uzstāties 3 reizes un vēl apmeklēt mēģinājumus. Man taču ir tas slepenais talants...

Labi, bet ko nu par tādu triviālu nodarbošanos. Diplomdarba rakstīšanas laikā ir arī cēlākas lietas, ar kurām aizpildīt laiku. Piemēram, apkopjot savus tuviniekus. Tas ir skaisti un es to daru labprāt (un šis ir bez kādas tizlas ironijas), bet šķiet, ka tuvinieki ir sazvērējušies - ta dzimšanas dienas, ta vārda dienas, tad zoba operācijas dienas, ta man vajag tavu plecu, ja nē, raudāšu uz ielas dienas... Eh, un kā tad lai paraksta diplomdarbu, ja blakus rakstāmgaldam gultā guļ māsa, kurai sāp?

Pat ja es aizmirstu par visām pasaules sāpēm, es nespēju aizmirst par savu vēderu. Jo redziet, kā izrādās, mans vēders ir īpaši jūtīgs uz tādām lietām kā diplomdarbs, nodošanas termiņi, daudz darba, daudz pienākumu... Un viņš protestē. Pieprasot ēst. Daudz ēst. Ēst vairāk nekā man ir un lien. Un arī tad, kad jau jāraksta, domāt par to, kad atkal varēs ēst. Un kāpēc gan nepalutināt sevi un neuztaisīt kaut ko īpašu? Piemēram, šmorētu pīles krūtiņu ar apelsīniem degošā brendija mērcē (šito es dzirdēju seriālā "Sirdsmīļā Monika"), kura pagatavošana aizņem 7 stundas? Nepaēdis cilvēks ir kašķīgs cilvēks, kašķīgs cilvēks nav gudrs cilvēks, negudrs cilvēks nevar uzrakstīt diplomdarbu.

Man ir kāds nelāgs, nelāgs netikums, no kura gribu atteikties, bet pagaidām esmu pārāk vāja - paskatīties kaut ko, kamēr ēdu. Šis kaut kas (vairākumā zagtas filmas no interneta) lielākoties ir kaut kas tik aizraujošs, ka nevar taču tā pamest pusratā, jānoskatās līdz galam. Un tad, kad paskatīšanos, kamēr ēdu saliek kopā ar ēšanas biežumu, sanāk stress par to, kur pazūd laiks.

Es nezinu, kas tas ir, bet ticiet vai ne, visas interesantās lietas internetā uzrodas tieši diplomdarba rakstīšanas laikā. Un ja neuzrodas, tad vienmēr pastāv iespēja uzrakstīt vēstuli kādam kursabiedram un nokaitināt viņu ar nevajadzīgiem un neauglīgiem jautājumiem par to, vai citiem viss jau gatavs. 

Un tad pienāk vakars. Tā tīri metaforsiki un arī fizikāli (? nu tā, ka normāli iestājas tā dienas daļa, ko sauc par vakaru). Pārņem stress - ak nē, sviests kaut kāds, šodien neko neesmu izradījusi, bet tik agri piecēlos! Jā, gan jau citas kursabiedrenes sen ir pabeigušas un tagad apmierinātībā laiza ķepas kā kaķenes pie krējuma poda, bet es vienkārši izniekoju laiku un paļujos uz kaut ko... Ak, nē, ja nu es neko vispār nepagūstu? Ak es, nabadzīte! Jā, mani vajag pažēlot, labāk iešu gulēt, un rīt ar skaidru prātu celšos un darīšu, jo šodien tiešām - te jau vairs nav nekāds darbs. Un ja es aiziešu gulēt vēlāk kā par pusnakti, tad manas rītdienas darba spējas būs pielīdzināmas nullei, jā, jā... Lauriņa, bērniņš, ies tagad pačučēt un pašņukstēt spilvenā, ka lielais, ļaunais diplomdarbs dara viņai pāri...

Un vsipār - es te gribēju ierakstīt maksimāli 10 rindiņas par to, ka nespēju mājās normāli strādāt, jo šī vide man šķiet nepiemērota, pastāstīt, kā sapņoju par savu darbistabu (lai gan šis sapnis galīgi neiet kopā ar manu domu darbu uz mājām nestiept) un parādīt dažas bildītes, kas nedaudz  attaino manas sapņu darbistabas aprises.  Jā... Un tā jau ir pagājušas 40 minūtes. Diplomdarbs top šļakstēdams. Olē!

Baltumiņš un liels, liels grāmatplaukts. Mmmmm....

Grrrāāāmmmmmmatāāāssssss....

Krēsliņš, kurā izdomāt LIELĀS IDEJAS

P.S. Ņemot vērā raksta autores psihisko veselību un garastāvokli, iespējams, ka stāsta detaļas ir pārspīlētas vai arī tas vispār ir safabricēts. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām. Administrācija.