Ienāku klasē. Tur mani sagaida maza auguma ņiprs trešklasnieks, kurš pacēlis rokas pret debesīm pilnā balsī paziņo: "Skolotāj, es nobučoju meiteni! Es nobučoju meiteni!" Esmu apmulsusi. Mazais turpina: "Skolotāj, bet man viņa tā patīk! Tāpēc es nobučoju viņu uz matiem, uz pieres un uz vaiga!" Pārlaižu skatu klasei. Jā, stūrītī sēž nosarkusi ceturtklasniece. Domās pāršķirstu visus pedagoģijas pierakstus - kas tagad jādara?
Neesmu paspējusi vēl visu izdomāt, kad klasē ieskrien vēl viens trešklasnieks un triumfāli nobļaujas tā, it kā būtu uzveicis 1000 ienaidnieku karaspēku: "Jā! Es tikko nobučoju Elizabeti (vārds mainīts)!!!!" "KO??? KAS TE NOTIEK?" domās iekliedzos. Izskatās, ka Elizabetes bučotājs šo mirkli gaidījis sen - laimes pilnās acis, uz debesīm vērstais skatiens un kājas - pāris centimetrus virs zemes - liecina, ka Elizabete viņam patīk ļoti un sen.
Visu mīlas parādi noslēdz ceturtklasnieks, kas parausta manu roku un nopūšas: "Skolotāj, zināt kas ir visgrūtāk? Kad pakaļ skrien vairākas meitenes un nevar saprast, ko tagad darīt..."
Kad es pati gāju ceturtajā klasē, Ziemassvētkos saņēmu pirmo mīlestības vēstuli no sava klasesbiedra. Atmetu ar roku visiem pedagoģijas pierakstiem galvā. Mīlestība taču visu laiku ir visapkārt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru