Stīgas

Rudens. Veipu māja. Esmu viena pati. Visu dienu kārtoju aptuveni 80 gadus vecu māju, kurā visus šos gadus dzīvojusi mana ģimene. Liekas, ka katrs stūrītis, kats kaktiņš, vysys čīkstineitis pievilktas ar manas ģimenes dvēseles daļiņām – prieku, bēdām, skumjām, asarām, smiekliem, mīlestību, jautrību, siltumu, piedzimšanu un nomiršanu. 

Katrai lietai ir savs stāsts, nekas te neatrodas tāpat vien. Ir vējaina septembra pēcpusdiena. Izeju pagalmā, lai pa taciņu dotos uz malkas šķūnīti. Iekurinu krāsni un pagatavoju ēdienu. Aizeju uz dārzu un saplūcu lielu pušķi ar asterēm. Pa ceļam pielasu grozu ar āboliem. Vēlīnā šķirne, āboli ir saldi un gatavi tikai septembra beigās. Ziedus ielieku māla vāzē un novietoju lielajā istabā uz galda. Apvelku dzeltenos gumijas zābakus un izeju pagalmā vēlreiz. Apsēžos uz sola pie balkona. Vēroju pagalmu. Aku, pie kuras kādreiz bija milzīgs kastaņkoks,kuru nācās nogriezt. Mammas puķu dārzu, kurš apstiepts ar drāšu žogu, lai aizegtu kūti un govju ceļu. Malkas šķūni, kurš, līdzīgi kā māja, pārdzīvojis dažādus laikus un cilvēkus, tagad noguris pa milimetram vien salīkst zemāks un zemāks. Leju ar ābelēm vienā pusē, plūmēm un ķiršiem otrā, bet galā  -  ar sakņu dārzu un dīķi, mežu tālumā. Drīz pagalmā iebrauc mašīna. Atpakaļ no ceļa ir mana mamma, māsa un vecmamma. Četras sievietes, kuras kā trauslu stīgu tur mūsu ģimenes dzīvības pavedienu, būdamas drosmīgas to aizsargādamas un maigas to mīlēdamas. 

Cita diena, cits gads. Ziema. Apdaram mājas darbus. Esmu izmēzusi kūti, kuru  brūnās govis, sīvēnmāte ar sivēniem, teliņš, gaiļi un vistas pieelpojuši tik siltu, ka atverot durvis, gaiss veļas ārā lieliem, baltiem mutuļiem. Uzkāpju uz siena kaudzes šķūņa galā un, noņēmusi apsnigušo un slapjo virskārtu, sviežu sienu šķūnī, lai pēc tam to savāktu klēpjos un nestu govīm. Darbs ir smags, es smagi elpoju un kampju svaigo gaisu. Tad pēkšņi mitējos un liekas, ka laiks ir apstājies. Novakare, gandrīz satumsis. No kaudzes augšas redzu visas apkārt esošās mājas. Neko nedzird, tikai mājās gaiši logi un suņa rejas tālumā. Ieelpoju vēlreiz.  Svaigi ceptas maizes smarža. Zem nosalušajām kājām gurkst siens. Atspiežos pret sakumiem, aizveru acis un izbaudu vēl. 

Vēl cita diena, vēl cits gads. Piedurknes atrotījusi, iznāku no kūts un dodos uz akas pusi, kur izkāsīšu slaucenē saslaukto pienu un kannu ielaidīšu akā, lai dzesējas. Vēsajā ūdenī mazgāju slauceni un marli. Pār pagalmu pārlaižas dzērvju kāsis, sasaucas. Pārsteigumā un bijīgā izbrīnā skatos debesīs, kā dzērvju bari lido pāri no meža uz ezeru rezervātā, pagalma otrā pusē. Katru rītu dzērves pārlido no ezera uz mežu, bet vakaros atpakaļ. Ir augusta beigas, bet dzērves man vienmēr liecinās, ka klāt ir rudens. 

Pievakare. Saule iegrimst melnajā mežā, bet pār pilnbriedā esošo rudzu lauku lēnām ceļas migla. Tēta bišu drava iekārtota ābeļdārza malā. Apsēžos zem ābeles un vēroju tēta rosīšanos. Noslēpumiem pilns mirklis – kā bites klausa savu saimnieku un ar kādu mīlestību viņš par tām rūpējas. Basām kājām eju cauri ābeļdārzam, ļaujot rasai nomazgāt putekļus, un nonāku uz ceļa, kur pēdas sajūt katru smalkāko zemes rakstu. Eju. Eju tālu. Ar skatienu un lūgšanu noglāstu katru ceļmalas zālīti, mežu gar ceļa malām, putnu debesīs un zvēru tālumā, pašu ceļu, kurš ved uz šo īpašo vietu. 

Atgriežos vēlu. Pirms došanās prom vēl pēdējo reizi aizeju līdz ķiršiem, lai apstājoties pievilktu katru šūniņu ar šo vietu. Caur miglas vāliem man pretī raugās divas acis, kuras pieder graciozai stirnai. Sirds sažņaudzas čokurā, kaklā iestrēgst kamols un pār vaigiem norit dzidras asaru pērlītes no visa šī skaistuma. 

Kā rožukronis man rokās guļ manas dzimtas dzīvības un dvēseles pavediens.

Fotografēja: Eduards Mihelovičs, Laura Mestere