Es daudz esmu domājusi par to, kāda ir Mīlestība.
Man šķiet, ka Mīlestība ir klusa. Tā rodas klusumā - patiesā sirds klusumā, kaut kur pašos būtības dziļumos, kad visas aizsargkārtas ir nokritušas un palikusi tikai trauslais, skaistais kodoliņš, būtība, Mīlestība, ar kuru dalījās Dievs, radot mūs.
Man šķiet, ka īsta Mīlestība ir dziļa. Tā nepārdzīvo par kāpumiem un kritumiem virspusē. Tas ir tad, kad nebaidies aizvainot otra emocijas, bet skaidri zini, ka neievainosi otra būtību ar savu pārgalvīgu rīcību, drīzāk rīkosies tā otra labaumam.
Man šķiet, ka Mīlestība nozīmē pazīt otru patiesībā. Redzēt otru tā (cik nu tas iespējams, uz Zemes esot), kā Tētis mūs redz.
Man šķiet, ka Mīlestību var redzēt darbos. Mazajos darbos, kas darīti ar lielu rūpību, gādību un bijību pret otru. Man šķiet, ka mīlēt nozīmē darīt otram to, kas viņam patiesi ir labs.
Es zinu, ka Mīlestība ir katrā no mums.
Man šķiet, ka par Mīlestību neko nevar uzrakstīt, var tikai zināt, ka viņa ir.
Patiesa klusuma, miera, Mīlestības piepildītus Ziemassvētkus! Lai Jēzus piedzimst katrā ģimenē, katrā sirdī...
"Raugiet un redziet, cik labs ir Kungs, laimīgs ir vīrs, kas cer uz Viņu..."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru