Lai kā arī mums dažkārt gribētos dzīvot vientulībā, cilvēks tomēr ir radīts kā sociāla būtne, kas nozīmē – laiku pa laikam viņam nākas iepazīties ar citiem cilvēkiem. Parasti iepazīšanās notiek pakāpeniski, sākumā noskaidrojot vispārīgu informāciju par cilvēka vārdu, uzvārdu, vecumu, nodarbošanos un bērnu skaitu. Ja šī informācija abām pusēm šķitusi saistoša, tad seko „dziļāka izpēte”. Un nereti izrādās, ka tieši pirmajā vai otrajā iepazīšanās fāzē cilvēks, kurš varbūt sākumā likās mīļš un pūkains, kļūst par Vilka kundzi. Un vispār – šis raksts būs par latviešu valodu.
Tā nu ir sagadījies, ka cilvēki saziņai izmanto gan rakstu, gan runas formu. Pēdējā laikā man sanācis iepazīties ar daudziem cilvēkiem, klausīties garās un plašās, kā arī īsās, kodolīgās un aprautās uzrunās un sevis reklamēšanas runās. Un visi kā viens apgalvo, ka „ciena Latviju, tās valodu un kultūru”, bet, kad jāraksta/jārunā kāds teksts (kaut vai īsziņa vai vēstule, nerunāsim par tādu moku ratu kā domraksts), jebkādi (pat elementārākie) gramatikas likumi pazūd nebūtībā – teikums vispār nesākas un nebeidzas, jo nav nevienas pieturzīmes vai lielā burta, kā nojaušams, vārdu savirknējums iekļauj sevī vismaz 7 domas, nepastāv neviena uzrunas konstrukcija, kas parādītu jelkādu cieņu pret adresātu, un kur nu vēl runāt par vārdu pareizrakstību, burta „w” lietojumu, kura latviešu valodā nemaz nav... Šajā brīdī man gan gribas pajautāt (un tas nav tāpēc, ka esmu riebīga un sačākstējusi latviešu valodas učene, bet tāpēc, ka pieskaitu sevi pie „Latvijas cienītājiem”), kur tad te tā cieņa pret valodu, taču es paklusēju, jo man ir vēl kāds ierocis cilvēku pazemošanai. Mana profesija.
Brīdī, kad es pasaku, ka esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja, cilvēki saviebjas, gara acīm redz ainu, kurā viņus kāds nogalina ar trulu priekšmetu, un sirdī nosaka: „Velns! Viņa ir Vilka kundze!” Tad seko neveikls smiekliņš, uztraukuma sviedri un tāds starp citu teikums, kas patiesībā ietver sevī visstiprāko cerību, ka izglābs nabadziņu no mokošās nāves, ko izraisījis trulais priekšmets, proti: „He, tad jau jāraugās, kā es runāju un vai visi komati salikti pareizi...” Jā. Bū. Te nu mēs esam.
Tas ir liels, es pat teiktu milzīgs, akmens visu latviešu valodas skolotāju rožu dārziņā. Jo, kā izrādās, latviešu valoda ir bubulis, kurš aktuāls tikai 12 skolas gadus, un cilvēkiem (kas agrāk bijuši trausli un maigi skolēni) asociējas tikai ar dusmīgu skolotāju, kura liek divniekus par nepareiziem komatiem. Valoda = komati. Paldies Dievam, ka skola nu ir beigta, nu droši var aizmirst par visu un dzīvot laimīgi. No šī visa es secinu, ka mēs, latviešu valodas skolotāji, nepildām latviešu valodas mācību priekšmeta standartā (un vispār arī izglītības likumā) ietvertās prasības un neveidojam izglītojamā pozitīvu attieksmi pret savu dzimto valodu. Tādēļ, kamēr Vilka kundze ar pīcku stāv blakus un bļauj ausī: „Saliec komatus, es teicu komatus saliec!” viss ir kārtībā, bet līdzko Vilka kundzes vairs nav – nav vajadzības ne pēc komatiem, ne pēc pareizrakstības => izglītojamā attieksme balstīta uz bailēm no soda, nevis cieņu un mīlestību.
Kad pārvarēts pirmais mulsums un sākts jau aprast ar domu, ka dzīve turpmāk būs mokoša, jo paziņu lokā ielavījusies Vilka kundze, komunikācija kļūst citādāka, taču, kā izrādās, no sevis izbēgt nevar, un, laikam ejot, atgriežas gan komatu zudums, gan jauni burti latviešu valodā, gan jocīgi saīsinājumi... Un sākas viss no gala.
Bet – vai vilks ir paēdis un kaza dzīva?
* Tas ir Edvarda Olbija (Edward Albee) lugas nosaukums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru