Vienu rītu atkal aizgulējos. Pareizāk būtu teikt - mazgulējos, kā rezultātā uz darbu bija jādodas steigā. Pus aizmigusi, pusnomodā, tramīga, gribētos teikt pat "nekāda" (domāju, ka liela daļa sieviešu sapratīs, ko nozīmē no mājas iziet "nekādai"), pēdējā brīdī ielecu tramvajā. Brauciens tiešām nav ilgs, bet tā laikā gribu pagūt pamosties. Izdodas slikti. Domāju jau par visu, kas tai dienā jāpaveic, par to, ko esmu un ko neesmu paspējusi, vienu vārdu sakot - esmu galīgi neuzmanīga. Tramvajs brauc ātri un man jau jākāpj ārā.
Tā nu izkāpju no tramvaja un, savu lielo kapuci galvā uzlikusi un joprojām savās domās nogrimusi, grasos šķērsot ielu. Pēkšņi - jūtu, kāds ar savu roku aizšķērso ceļu, līdz ar to apstādinot mani. Paceļu acis un pamanu - man strauji tuvojas mašīna un, ja ne šīs "rokas", es jau droši vien būtu pakļuvusi zem auto. Izrādās, ka mans "glābējs" ir kāds izskatīgs puisis, kurš tik žilbinoši pasmaida, ka es galīgi samulstu un nespēju izdvest pat "Paldies!". Tajā dienā man likās, ka nav laimīgākas sievietes par mani.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru