17 lietas, kuras sapratu, pēc viena gada skolotāja profesijā

Šodien ir oficiālais mācību gada noslēgums, kas arī nozīmē – vasaras brīvlaiks ir sācies.  Es, būdama skolotāja, pēc tā ilgojos tikpat stipri kā mani skolēni. Bet pirms nolieku malā visas skolas lietas un aizveru klases durvis, lūk, 17 lietas, kuras sapratu, vienu gadu strādājot par latviešu valodas un literatūras skolotāju.

1.      Man vajag jaunu datoru.

Un printeri. Un skaneri. Un kopētāju. Un projektoru. Un tumbiņas. Un pāris desmitu ātršuvēju. Un zaļas krāsas mapītes. Un sarkanās pildspalvas. Un daudz balta papīra. Un krāsainos krītiņus. Un šokolādes konfektes atvilktnē, ja nu kādam manam skolēnam ir dzimšanas diena. Šo visu lietu man kaut kādu iemeslu dēļ pietrūka, un tas sagādāja papildu raizes. Dažkārt ir grūti, ka vēl pie stresa par gandrīz sagatavotām stundām jādomā arī par to, kur lai kaut ko noskanē, nokopē, izprintē un kur vispār dabūt papīru, kurš jau atkal ir beidzies.

2.      Katrai skolotājai ir ļoti būtiski atrast skaistas, bet ļoti ērtas kurpes.

Tā kā man patīk gan pucēties, gan daudz staigāt apkārt, šogad ļoti cietu no nepareizas apavu izvēles. Skolotājam vienmēr jāizskatās skaisti, tas ir pirmais, ko skolēni ievēro. Taču vēl būtiskāk ir, lai skolotājs tomēr justos komfortabli, vairākas stundas dienā stāvot kājas un skrienot cauri skolai. Skaistums prasa upurus...

3.      Pirms spert kāju skolā, kārtīgi jāizdomā – kādēļ es to vispār gribu darīt.

Laikam neesmu satikusi vēl nevienu cilvēku, kurš uz skolu nācis strādāt atalgojuma dēļ. Parasti mērķis ir „cēlāks”. Bet, ja šo mērķi neapzinās ar katru ķermeņa šūniņu, visai drīz iestājas krīze, bezspēks un  izmisums. Man krīze iestājās pēc puotra mēneša. Pēc tam gan sapratu, kāpēc te esmu. Paldies Dievam! Ik pa laikam ir jāapstājas un jāpadomā – kāpēc es to daru? Ir jāapstājas un jāpārdomā, kas noticis un ik pa laikam sev jāatgādina, ko es šeit daru. Dažkārt ir arī lietderīgi garajā starprīdī apgulties skolotāju istabas dīvāniņā un padomāt, ko es šodien redzēju, ko es sapratu un ko es iemācījos. 

4.      Par skolotāju kļūst tikai tad, kad skolā nostrādāti vismaz trīs gadi.

Pirmais gads ir izmēģinājuma gads, kad saproti, ko cilvēki skolā dara, un pieļauj kādas 1174 kļūdas. Otrajā gadā dari visu druscīt apdomīgāk un centies izlabot savas pirmā gada kļūdas. Trešajā gadā jau gandrīz esi izlabojis kļūdas un jau skaidri zini, ko tad īstenībā dara skolotājs. Ceturtajā gadā beidzot var sākt strādāt.

Tā man teica kolēģi. Un izskatās, ka viņiem ir taisnība.

5.      Vērošana ir labs veids, kā pašam mācīties.

Mana māsa mēdz man teikt, ka man patīk ciest. Jā, man patīk visu darīt pašai, kļūdīties, tad kost lūpā par to, un tad raudot visu izlabot. Kā izrādās – ir vieglāks veids. Iet pie saviem kolēģiem un vērot, kā ar situācijām galā tiek profesionāļi. Vērojot citus skolotājus var atrisināt kaudzīti savu problēmu un iepzīt kolēģi no pavisam cita skatupunkta.

6.      Stundu, kuru esi gatavojis pēc diviem naktī, pat nenovadot, vari izmest miskastē.

Pat nevis tāpēc, ka varbūt pārgurumā būsi pieļāvis daudz neuzmanības kļūdu, bet gan tāpēc, ka nebūsi cienījis sevi, tikai nomocījis, nebūsi atpūties un visticamāk sadusmosies 30 sekundēs, ja skolēni nenovērtēs tavu daudzo stundu darbu (kā visbiežāk arī notiek ar „vēlu gatavotajām” stundām).

7.      Bieži vien viss, ko vari darīt, ir smaidīt un izskatīties labi.

Jo sevišķi pirmajā gadā. Piemēram, brīdī, kad tu skolēniem stāsti par verba gramatiskajām kategorijām, kāds pajautā: „Skolotāj, Jums ir draugs?” Skolēni, kuri tiešām mācās (vai arī tīšām mēģina novilcināt stundu), mēdz uzdot tādus jautājumus, kuriem neesi gatavs. Tajā brīdī vari tikai pasmaidīt un, ja ne atbildēt: „Labs jautājums! Sagatavo uz rītdienu atbildi, un tad izstāsti pārējiem klasesbiedriem!”, tad vismaz izskatīties skaisti.

8.      Ir jābūt profesionālim sava priekšmeta jomā. Bet vēl profesionālākam jābūt veidojot attiecības.

Ja skolēnam un skolotājam ir labas attiecības, viņi būs gatavi uz visu, lai sekotu savam skolotājam. Ja atceramies paši savus skolas gadus, vislabāk mums patika tie skolotāji, kuri bija mīļi, saprotoši un ar kuriem varēja „parunāt par dzīvi”. Tas pats attiecas arī uz attiecībām starp skolotāju un vecākiem.

9.      Stundas izdodas tikai tad, ja tajā ir kaut kas tāds, kas skolēniem ir aktuāls.

Tā es kopā ar saviem vidusskolēniem iemācījos rakstīt līgumu, sastādot laulību līgumu, sakari starp salikta teikuma daļām kļuva skaidrāki tad, kad tos nosauca par „love forever”, „single, looking for...” un „forever alone”, un vārdi, to leksiskās, gramatiskās nozīmes, un funkcija teikumā kļuva par cilvēciņu ar dažādiem apģērbiem un profesiju... Skolēnu dziļdomīgie acu skatieni brīdī, kad lūdzu dot padomus Hamletam  par to, vai padoties vai cīnīties ar savām problēmām, skaidri parādīja, ka viņi prātā pārcilā ko vairāk kā tikai uzdevumu, ko esmu likusi izpildīt.

10.  Maziem bērniem patīk skolotāji. Lieliem bērniem patīk neizrādīt, ka viņiem patīk skolotāji.

Jo mazāki bērni, jo patiesāki. Viņi var pieskriet klāt gaitenī, apķert, samīļot, uzdāvināt puķes tāpat vien un pateikt, ka esmu labākā skolotāja pasaulē. Lielie bērni... viņi dažkārt mēdz pakavēties pēc zvana no stundas, sasveicināties ienākot un izejot no kabineta, vai vienkārši kautrīgi, tā, lai citi nedzird, pateikt paldies par stundu.

11.  Skolā vienmēr pietiks darba un nekad nebūs garlaicīgi.

Kad vēl nesāku strādāt skolā, man pat prātā nebija ienācis, ko tik skolā nevar sadarīt. Piemēram, izrotāt tualeti ar tualetes papīra pušķīšiem, vai pienaglot pie palodzes divdesmit santīmu monētu, vai applūkt visus skolas ceriņus, lai uzdāvinātu skolotājai, vai uzdāvināt skolotājam piena paku dzimšanas dienā... Skaties, klausies un brīnies... Darbs pats tevi atrod, nav ar uguni jāmeklē...

12.  Darbs nav visa dzīve.

Pat tad, ja esi skolotājs, ārsts vai glābējs. Kaut arī tas dažkārt neaicināts atnāk līdzi uz mājām, tam nevajadzētu aizņemt vairāk laika, kā paredzēts. Kā teica kāda mana kolēģe: „Mīļās meitenes, atcerieties – laulība ir sakraments, darbs gan nē.”

13.  Ir tādi daži pāris sekundes ilgi brīži, kuru dēļ ir vērts strādāt un paciest visas negācijas.

Piemēram, kad dusmīgs un izmisis skolēns pēc sarunas ar tevi paziņo, ka tagad jūtas droši. Vai kad skolēns ir atklājis, ka visa pasaules literatūra tomēr nav sviests. Vai tas brīnišķīgais brīdis, kad kāds klasē nokliedzas: „Ā, es beidzot sapratu!” Vai tas brīdis, kad skolēni pasaka paldies par stundu. Vai tas brīdis, kad skolēni atzīstas, ka esmu viņus iedvesmojusi un izrādās, ka esmu sakarīgāka, kā viņš domāja. Vai tas brīdis, kad skolēns, kuram tu neko nemāci, visu laiku tevi cītīgi sveicina, nāk runāties un vienmēr piemin ar labu. Vai tas brīdis, kad tu pārguris atnāc mājās, izmisis, jo šodien, liekas, tomēr neesi izglābis visu pasauli, bet kāds tev pasaka: „Tu dari lielisku darbu.”

14.  Es audzinu jauno paaudzi. Manas vecumdienas ir ļoti lielā mērā atkarīgas no šiem jauniešiem, ar kuriem šobrīd strādāju.

Brīžos, kad esmu dusmīga un varētu uzspert gaisā visu skolu, mēģinu sev pateikt: „Laura, Tev ir iespēja to mainīt. Parādi viņiem, ka var rīkoties citādāk.” Grūti, bet efektīvi.

15.  Nav jēgas pamest darbu tikai tāpēc, ka ir grūti.

Vienmēr būs grūti, jo es taču palīdzu citiem cilvēkiem kļūt par labākiem cilvēkiem, atrast sevi, piepildīt sapņus un sasniegt mērķus. Kurš vecāks kādreiz ir teicis, ka bērnu audzināšana ir vieglākais darbs pasaulē?

16.  Strādāt skolā nozīmē staigāt ar „uzšķērstu” sirdi un būt gatavam, ka jebkurā brīdī tajā kāds var iebērt vai nu sāli vai „cukuru”.

Vismaz man, kā jūtīgam cilvēkam, vienmēr sāpēs vai līs pāri no pārpilnības. Emocijas var mainīties sekundēs. Negribu notrulināties tā, lai nejustu ne šīs sāpes, ne prieku. Gribu tikai iemācīties to uztvert tā, lai nav par traku un par daudz – ne sliktā, ne labā.

17.  Kopā ar Dievu var izdarīt visu.

Nav citas versijas, kā es būtu pabeigusi šo mācību gadu, ja ne vien ar Dieva palīdzību un Viņa spēkā.