Latviešu meitene Amerikā: Cultural experience

Zīme pie iebraucamā ceļa centrā

Jāsāk laikam ar to, ka jāpaskaidro tiem, kas nezina, ka šobrīd atrodos Amerikā, Garezerā, Mičiganas štatā. Nākamās 8 nedēļas dzīvošu latviešu centrā un mācīšu Amerikas latviešu bērniem latviešu valodu. Ļoti neparasts piedāvājums un piedzīvojums, kam nespēju atteikt. Tā nu aizpildot milzīgas anketas un nokārtojot vīzu, beidzot esmu Amerikā! Tā kā apsolīju vairākiem cilvēkiem ziņot par to, kā man šeit klājas, nolēmu ik pa laikam ievietot rakstus te, lai pastāstītu, kas tad īsti notiek Garezerā.

Mans ceļojums no Latvijas līdz Čikāgai ilga aptuveni 40 stundas, un tas bija tik aizraujošs, ka gandrīz visa ceļa laikā nemaz nepagulēju. To es, protams, jutu tad, kad ierados Garezerā, es aizmigu pirmajās 30 sekundēs. Varšavā es pat paguvu aiziet uz Misi lidostas kapelā, un apmaldīties Čikāgas lidostā. :) 

Šonedēļ mēs laiku pavadām aklimatizējoties, pārdzīvojot kultūršoku un jet lag. Nekas vēl nav jāstrādā, tāpēc laiku pavadām pavisam brīvi. To daru kopā ar saviem kolēģiem - Ievu, Santu, Ilzi, Maiju, Jāni un Ritvaru. Visi esam jaunieši no Latvijas un visi strādāsim Garezerā. Jānis un Ritvars šeit ir jau 4. gadu, tāpēc viņi mums mēģina izstāstīt, kad tad te īsti notiek. Mēs dzīvojam mežā, mājiņās. Nav tā, ka te nav civilizācijas, bet vispār - grūti aptvert, ka esmu Amerikā - es dzīvoju mežā un visi runā latviski. Nu gluži kā Latvijā. 

Mana apmešanās vieta - Kalniņi

Lai gan notikumu ir ļoti daudz, pastāstīšu tikai par dažiem.

Norāde uz Vasaras vidusskolu

Lai jums vieglāk būtu saprast, kā šeit izskatās un kā cilvēki te dzīvo, jums atliek tikai noskatīties kādu amerikāņu filmu. Man patiešām ir tāda sajūta, it kā es būtu nokļuvusi filmā - viss, ko tur rāda, tieši tā arī notiek dzīvē. Sākot ar kempingiem, treileriem, amerikāņu pusdienām un beidzot ar apkalpošanu veikalā un sarunām ar svešiem cilvēkiem. Tik interesanti!

Jaunieši no Latvijas. No kreisās - Santa, Ritvars, Ilze un Ieva

Mums ik pa laikam jāienāk vienā portālā, kas palīdzēja mūs iekārtot darbā Amerikā, un tur janorāda, kādus kultūras pasākumus esam apmeklējuši un kā iepazinuši Amerikas kultūru. Kā mums pastāstīja mūsu vidusskolas direktore Sandra Kronīte, viņa ierakstījusi Wal Mart kā vienu no cultural experience. :)  Tādēļ mums tad noteikti bija jādodas apskatīt.

Vakardien mums bija iespēja doties uz tuvējo pilsētiņu Portage. Mums pietrūka dažu saimniecības lietu, tāpēc nolēmām doties iepirkties. 

Vienīgais, ko es spēju par to visu komentēt ir - VISS IR TIK MILZĪGS!!!! Un ar to es domāju - pilnīgi viss. Sākot ar veikala izmēriem (tā ka puse Varakļānu) un beidzot ar iepakojumiem. VISS IR MILZĪGS! Un viss maksā lēti. Tā nu es tiku pie jaunām botām, dažiem krekliņiem un šortiem. Šeit temperatūra visu laiku turas virs 25 grādiem, tāpēc drēbes jāmaina biežāk kā gribētos. 

Es, Ritvars (mans botu konsultants) un manas jaunās botas fonā

Pirmais smūtijs dzīvē

Uz Walmart brauksim nākamreiz. Šoreiz Meijer. Pēc nostāstiem saprotu, ka Latvijas izmēros tas ir kā Rimi.

Pēc izbrauciena uz Portage, vakarā mūs sagaidīja Saulgriežu svinības. Jā, viņi šeit atzīmē saulgriežus, tāpēc svinības notika 21.jūnijā. Lai gan laiks visu dienu bija ļoti silts un saulains, kas tie par Jāņiem bez lietus un kas tas par lietu bez Jāņiem... Arī šeit vakarā lija, pie kam - ļoti spēcīgi. Bet tas jau neatturēja cilvēkus atpūsties un svinēt. 

Uz svinībām bija sabraukuši ļoti daudz cilvēku - gan Garezera darbinieki un audzēkņi, gan arī citi Amerikas latvieši. Šie Jāņi bija ļoti latviski. Dziedājām dziesmas, dejojām (mēs ar Ritvaru atklājām deju "zāli" - pa visu lietu nodejojām valsi un saņēmām aplausus par drosmi no pārējiem vērotājiem). Vēlāk naktī, kad vecākā paaudze bija aizgājusi gulēt, latviešu šlāgerus nomainīja popkultūras pērles, un jaunieši dancoja uz nebēdu. 

Te mazs video no svinību sākuma. Tas izskatās tumšs, jo visi bija sabēguši zem jumta lietus dēļ. Ezers, ko var redzēt fonā ir slavenais Long Lake jeb Garezers. Vīrietis pie ģitāras ir Armands Birkens no Čikāgas Piecīšiem.

Šorīt man bija iespēja piedalīties luterāņu dievkalpojumā brīvdabas baznīcā. Ļoti neparasti. Lai gan esmu piedzīvojusi vairākas sv. Mises dabā, šī atšķirās, jo te ir īsta brīvdabas baznīca, dievkalpjumu vadīja mācītāja (sieviete) un šodien vakarēdienā viņi saņēma īstu maizi. 

Brīvdabas baznīca. Nē, tur bija diezgan daudz cilvēku, tikai neviens nesēdēja pirmājās rindās. :)

Šodien plānā ir doties uz Kinklāva galeriju, kur ir atklāta mākslas izstāde, beidzot iekārtot savu istabiņu un laiski pavadīt vēl pēdējās brīvās stundas pirms darba. 

Sajūtas ir labas. Prieks par latviešiem, kuri tik cītīgi mēģina saglabāt savu valodu un kultūru par būdami svešumā. Ir no kā mācīties.

Pašiņš ar latviešu centru :)