Latviešu meitene Amerikā: burunduki, havajieši un bērni

Esmu pavadījusi jau vairāk kā nedēļu Amerikā. Notikumu ir tik daudz, ka grūti tos visus sīki aprakstīt. Man laikam būtu jāraksta katru dienu, bet tas noteikti nenotiks, jo tieši tad, kad būšu pabeigusi šo ierakstu, ieradīsies jau pirmie bērni, kas nozīmē, ka manai "rāmajai" dzīvei šeit ir pienācis gals.

Protams, arī šī nedēļa bija ļoti darbīga. Šeit to sauc par darbinieku nedēļu, kad atbrauc visi darbinieki un dara dažādus sagatavošanās darbus - tīra mājiņas, gatavo stundas, mazgā veļu, u.t.t. Kā izrādās - visā šajā steigā ir arī laiks atpūtai. 

Pirmdiena iesākās ar milzīgām lietus gāzēm. Lija visu dienu spēcīgs lietus. Tā kā man nebija ne lietussarga, ne lietusmēteļa, nācās būs radošai un izdomāt risinājumu, lai vispār varētu spert kāju ārpus istabiņas.  Tā nu es radīju sev unikālu lietusmēteli no gultasveļas maisiņa.

Mans lietusmētelis

Visa atlikusī pirmdiena pagāja vienās sapulcēs, iepazīšanās spēlēs un vēlreiz sapulcēs. Un tad vēl sapulcēs. Sāku pamazām apjaust, kāda ir skolas kārtība un kas tad man īsti būs jādara. Diena bija smaga, jo, lai gan Amerikā jau biju 4. dienu, mans ķermenis joprojām nespēja pierast pie citas laika zonas, tāpēc ap trijiem dienā (kad Latvijā ir 10 vakarā) mocījos ar vēlmi aizmigt uz sapulču galda. To pamanīja citi un ļāva man iet nosnausties. :)

Otrdiena bija jau saulaināka. Lietus nelija (nedaudz ik pa laikam, bet tas netraucēja) un mēs varējām izbaudīt visus dienā paredzētos pasākumus. Un todien tie bija pirmās palīdzības un drošības kursi. 

Pilna zeme ar Mazajām Anniņām

Tādus gan es jau biju izgājusi Latvijā un domāju, ka man te nebūs, ko darīt, bet ļoti maldījos. Jāteic, ka tas, ko biju mācījusies Latvijā, diezin vai spētu palīdzēt man situācijā, kad tiešām būtu kāds jāglābj. Amerikas apmācība bija tik interesanta, aizraujoša un jēgpilna. Katram bija sava lelle  Mazā Anniņa, kurai bija jāveic sirds masāža un mākslīgā elpināšana. Lai vieglāk būtu to izdarīt pareizā ritmā, trenējāmies skanot ritmiskai mūzikai. Vienu brīdi radās pat tāda kā ballīšu noskaņa, taču tad mums atgādināja, ka mēs te mācāmies izglābt cilvēkus, nevis ritmiski pumpēties. Katrā ziņā - tagad jūtos daudz drošāka un noteikti neapjuktu bīstamā situācijā.

Vēl es uzzināju, ko darīt, ja gadās pieskarties indīgajai efejai, ja iekož zirneklis un ja pārkarst saulē. Vispār iepriekš nebiju iedomājusies, ka vide, kurā šobrīd dzīvoju varētu būt tik bīstama. 

Vēlāk tajā dienā pie mums viesojās ĪSTS ŠERIFS! Biju sajūsmā! :) Es domāju, ka tādi ir tikai filmās, bet kā jau teicu - visa mana būšana Amerikā ir kā filmā. Viņš stāstīja, kas draud mums un audzēkņiem, ja kāds no viņiem lietos alkoholu. 

Mēģināju nofočēt tā, lai šerifs nepamana

Vēlāk vakarā, kā gadījās, kā ne, mūs uzaicināja uz ballīti. Izrādās, ka tādas neoficiālas ballītes te ik pa laikam notiek, pie kam - vietā, ko sauc par "Jautro Odu" jeb "Ou-dī-es", kā to izrunā amerikāņi. Tas bija kaut kas neticams... Kad ierados Odā, skats bija tieši tāds, kā filmās rāda amerikāņu ballītes (atkal). Lielākie secinājumi - lai gan šie jaunieši ir dzimuši Amerikā, viņi tik un tā ir īsti latvieši - vairāk dzied kā dejo. Bet viņi prot arī dejot, proti, polku lec pat pie visādām pop dziesmām.

Kādam no mūsu kompānijas radās ideja, ka vajadzētu iet nopeldēties. Kāda runa - kāpēc gan nenopeldēties pēc pusnakts ezerā?! Šķiet, kāds zem lielā Garezera ir uzstādījis radiatoru, jo, lai kurā laikā es ietu peldēties, ūdens vienmēr ir kā piens. Arī tonakt - tik silti! Apkārt mežs, silts ūdens, augšā zvaigžņota debess...pasaka. 

Kā izrādās - drīz mums nolēma pievienoties arī citi jaunieši. Tā nu pēc neliela brītiņa peldētāju skaits no pieciem izauga līdz piecpadsmit. Jūs neuzminēsiet, ko mēs darījām, kad atvilkām elpu no peldēšanās.... DZIEDĀJĀM LATVIEŠU TAUTASDZIESMAS un citas jautras dziesmas. Tas bija fantastiski! Esmu Amerikā kopā ar citiem Amerikas latviešiem, peldu ezerā, tumsā un dziedu latviešu tautasdziesmas. Lieliski!

Tomēr visiem priekiem reiz pienāk gals - arī mūsu nakts peldei. Kā izrādās, ūdenī mēs bijām pavadījuši nedaudz vairāk kā stundu un sāka palikt vēsi. Laiks doties mājās... vēl tikai pēdējo reizi trīsbalsīgi jānodzied "Pūt, vējiņi", jāiemāca lamāties latviski un daži vārdi latgaliski. :)

Trešdienas rīta pusē es cītīgi pastrādāju un sagatavojos saviem skolas darbiem. Uznāca iedvesma un es uztaisīju trīs plakātus, ko pielikt klasē pie sienas. 

Mācīšu ne tikai latviešu valodu, bet arī runas mākslu

Mani mīļie komati :D

Trešdienas pēcpusdienā mēs devāmies ciemos uz vienu no tepat netālu esošajām nometnēm - Bair Lake Bible Camp. Kā izrādās, te tuvumā ir veselas piecas nometnes. Bair Lake mums bija sagādāta īpaša izklaide - šķēršļu josla pa virvēm. Latvijā to labāk pazīst kā Mežakaķi. 

Visa trase ir 7 un vairāk metrus augsta

Kamēr sagaidīju savu kārtu, sajūsma jau mazliet noplaka, bet visādi citādi bija pat ļoti jauki. Jo sevišķi tādēļ, ka pārvarēt šķēršļus palīdzēja pārējo atbalsts - tā ir laba sajūta. 

Ievietoju video, kurā esmu redzama es. Lejā no trases tiku pa Giant Swing - laišanās brīvajā kritienā 7 m virs zemes. Nokrist, protams, nevar, jo biju iestiprināta virvēs, bet sajūta gan bija tāda, ka tūlīt ar degunu iebraukšu smiltīs. Šo sajūtu ļoti labi var dzirdēt video :)

 

Pirms došanās trasē

Jēkabs ir uz virves un balansē un vienas kājas. Apbrīnojami!

Trešdienas vakarā mēs iesākām jaunu tradīciju - ik vakara pastaigu ap Garezeru. Tā kā skriet vairs nebija spēka, bet izkustēties vajadzēja, tad 7 km garu ceļu veicām ejot. Pastaiga izvērtās ļoti jauka, jo spēlējām spēli "Patiesība vai patiesība" :) Nu patiesībā ( :) ) mēs vienkārši izrunājām lietas, kuras būtu svarīgi zināt 6 nedēļas dzīvojot un strādājot plecu pie pleca. Uzzināju daudz ko jaunu par sevi, kas man lika aizdomāties. Visādā ziņā - ļoti priecājos par tik saturīgi pavadītu vakaru.

Vakara saule pār Garezeru

Atradu zoss spalvu un atcerējos bērnību

Arī ceturtdiena bija diezgan darbīga. Tā kā nogurums bija milzīgs, pārvietoties pa teritoriju sāka kļūt arvien grūtāk. Kad vien varēju, izmantoju izdevību pavizināties ar golfa ratiņiem.  Vienu reizi mēs pat bijām 9 cilvēki uz vieniem ratiņiem, kaut gan atļautais skaits ir 4. Pēc tam par to, protams, dabūjām pa kaklu, bet ko var darīt....

Selfijs ar golfa ratiņiem

8 cilvēku kompānija (9.fotografē)

Ceturtdien vakarā, kā izrādījās, bija paredzēta vēl viena ballīte, ko vietējie sauc par Strādnieku balli, jo to rīko strādnieku puiši un meitenes. Šīs ballītes tēma bija Havajas, tāpēc pēc ātra brauciena uz pilsētu un ierastās pastaigas un peldes, saposāmies, lai dotos ballēties.  Man gan nebija daudz spēka un ballīte pavadīju labi ja vien pusotru stundu, bet ar to bija pilnīgi pietiekami. :)

Mans havajiešu tērps

Krāsainā kompānija un kokosriekstu dzeramais trauciņš

Piektdiena pienāca ātrāk kā gribēju. Pēdējā diena pirms bērnu ierašanās. Daudz, daudz, daudz darba. Es todien vairāk strādāju pa savu klasi - bīdīju galdus, taisīju plānus, kārtoju, plānoju, u.t.t. Kopumā ļoti labi pastrādāju. Vakarā man nācās pārvākties uz citu istabiņu, tā ka tad, kad beidzot viss bija padarīts, nogurums bija milzīgs.

Gribu jums atrādīt savu darba telpu, kas ir ļoti koša un krāsaina. Skolēni latviešu valodas un literatūras klašu telpas Avotus ir apzīmējuši ar krāsainiem rakstnieku portretiem un ainām no daiļdarbiem. Tas izskatās tik skaisti, ka prieks vienmēr iet uz savu klasi.

Latviešu valodas puse

Literatūras puse

Rainis un Aspazija

Latvija uz audzēkņu mītņu sienas

Mana klase

Mana klase

Mans mīļākais zīmējums visā Garezerā

Rīga ielaužas Garezerā

Vēl gribēju jums pastāstīt par to, kāds šeit ir laiks un cik apbrīnoja ir daba.

Temperatūra te visu laiku turas virs 25 grādiem un pat tad, kad līst, gaiss ir silts. Kopumā gaiss ir mitrs un karsts, visu laiku tāda sutoņa. No šiem laikapstākļiem visu laiku čirkojas mati, viss svīst un gribas dzert, bet, kā man teica, šis vēl nav karstākais periods...

Šeit jau zied liepas, tāpēc, ejot garajās vakara pastaigās, gaiss patīkami smaržo. Šajās pašās pastaigās arī esmu sastapusi visvairāk dzīvnieku.

Visbiežāk te var redzēt dažādus nenosakāmus kukaiņus, kas kož un atstāj niezošas rētas. Man jau visas kājas ir vienās pumpās. Otrs visbiežāk sastopamais dzīvnieks ir burunduks. Viņi ir tik sīciņi, mīlīgi un ārkārtīgi veikli. Vienu dienu, nākot no brokastīm, man izdevās vienu tādu nofotografēt. Manas bildes kvalitāte ir šausmīga, bet mums te bija tādas vietējās derības - kuram izdosies nofotografēt burunduku. Man izdevās!

Tā burunduki izskatās...

...un tā man izdevās vienu nofotografēt

Vēl šeit bieži sastopami dzīvnieki ir rakūni, kuru es vēl neesmu redzējusi, bet esmu daudz stāstus par viņiem dzirdējusi. Vienreiz daži pat esot ielauzušies istabiņā un izvandījuši visas mantas, meklējot ēdienu. Rakūni ir tie mazie dzīvnieciņi, kas līdzīgi jenotiem un par kuriem rāda smieklīgos video.

Šī nav mana bilde, bet liekas ļoti piemērota

Pastaigājoties esmu sastapusi arī daudz zaķu, zosu un stirnu. Visi šie dzīvnieki baidās tikai nedaudz, tā ka, ja mierīgi stāv, var viņus kādu laiciņu pavērot. Vienu dienu satikām arī čūsku.

Kaut kāda bezzobu čūska, kura gan nevarot iekost, bet visādā ziņā izskatījās draudīga

Bet mani vismīļākie kukaiņi šeit ir Firefly. Nezinu, kāds tulkojums šiem kukainīšiem ir latviešu valodā. Viss skaistums ir tajā, ka viņi naktī spīd. Tie nav kā jāņtārpiņi, bet izskatās tik jauki. Pievienoju video, kur tos var aplūkot. 

Tā nu sanāca ļoti garš ieraksts, bet neko darīt - centos cik īsi vien spēju. 

Līdz nākamajai reizei!