Camino de Santiago. I daļa

Savā dzīve līdz šim esmu gājusi jau 10 svētceļojumos. Šogad es veicu savu 11, tikai šoreiz nevis uz manu mīlēto Aglonu, bet gan tālāk - 500km Spānijā no Burgosas līdz Santjāgo de Kompostela.

Savu ceļu es sāku gaužām "nabadzīga" - bez darba, bez naudas, ar slimību, kas mocīja jau vairākus gadus, fiziski un garīgi izmocīta, vientuļa, jūtoties nemīlēta, negribēta un neredzma, šaubās par savu ticību, ar dusmām uz Dievu. Šķiet, ka bija pienācis laiks paieties kopā ar Dievu un aprunāties par visu, kas ar mani noticis. Un... mūsu saruna bija neaizmirstama.

Glezna Carrion alberģē

 

Sakrāmēju somā 6 kg dažādu mantu (no kurām lielāko daļu es nezimantoju) un devos ceļā. Pirmie pārsteigumi mani gaidīja jau pašā sākumā, kad ierados Burgosā ap pusnakti un konstatēju, ka man nav kur palikt, jo kaut kāda grandioza riteņbraucēju pasākuma dēļ, visas iespējamās apmešanās vietas bija pilnas. Kad biju gatava atrast soliņu parkā un nakšņot tur, satiku tādu pašu bēdu brāli, japāni Hiro. Tad manā ceļā parādījās pirmais enģelis - Maikls no ASV, kas savā telefona aplikācijā atrada pēdējo brīvo istabu 5 km attālumā. Savu pirmo svētceļojuma nakti pavadīju vienā istabā ar puisi, kuru pazinu 30 minūtes. Un - mēs pat atradām vietu, kur paēst.

Lai gan biju "kārtīgi sagatavojusies" - izpētījusi ceļu, izmakas, nakstmītnes, tas mani nepasargāja no pārsteigumiem. Tādos brīžos nav iespējams darīt neko citu, kā vien paļauties uz Dievu. Paldies Viņam, ka Viņš sagādāja tādus brīžus man katru dienu, lai atgādinātu, kurš ir Tas, kurš patiesi par mani rūpējas.

Burgosa, Hiro un mūsu vakariņas

Nākamajā dienā (stipri vēlāk, kā es biju plānojusi) sāku iet pirmos 32 km pretī manam mērķim. Nākamās 7 dienas mans ceļš mani veda cauri Mesetai - nebeidzamiem līdzenumiem, plašām debesīm un labības laukiem uz visām pusēm, kur vien skatījos. Jāatzīst - diezgan garlaicīgi. Karsta saule, vējš un es viena. Visu ceļu. Aptuveni 10 kilometrus pirms pēdējās pilsētas, man vairs nebija spēka iet, tāpēc nokritu ceļa malā un mēģinaju nenomirt. Pēc kāda laiciņa man garām pagāja puisis, kurš jautāja, vai es joprojām esmu dzīva. Kad kaut ko atmurmināju pretī, viņš noteica: "Buen Camino!" un devās tālāk. Brīdi vēlāk es tomēr viņu panācu un mēs kopā nogājām 5 km, runājoties un daudz jokojoties. Viņš apstājās kādā mazā pilsētiņā, es turpināju iet. Viss, ko es par viņu zināju, bija viņa vārds - Lokijs, tautība - amerikānis, un viņa ģitāras, kuru viņš nesa līdzi, vārds - Šerija. Nākamo reizi es viņu satiku pēc 20 dienām - Santjāgo, kad nejauši uzskrēju viņam virsū katedrāles laukumā.

Lokijs - plandošās biksēs, ar Šeriju rokās

Pāris nākamās dienas es joprojām gāju viena. Biju jau izstrādājusi sev "dienas režīmu" - lūdzos stundu liturģiju, parasti pirmās 2 stundas gāju dziedot slavēšanas dziesmas Dievam, vēlāk dziedāju Rožukroni un lūdzos Žēlsirdības kronīti. Tas izlausās pēc tādas teicamniecītes pārcenšanās. Un tā tas arī bija. Patiesībā, Dievs gaidīja to brīdi, kad es beidzot būšu tik nogurusi, ka sākšu būt es pati - bez spēka izlikties labākai. Un Viņš šo brīdi sagaidīja. Visai drīz.

Jutu sevī mostamies diezgan lielu trauksmi - es eju viena, šķiet, ka esmu apmaldījusies, nepazīstu citus svētceļniekus. Pie tam, ievēroju, ka visi citi svētceļnieki ceļas ļoti agri un dodas prom pirms/ap septiņiem rītā (vienu rītu es pamodos 5:44 un manā 36 cilvēku istabā vairs bijām tikai 3 cilvēki!!!), turklāt iet ļoti ātrā tempā. Tā manī iezagās negantais sacensības gars un šaubas - vai es būšu laikā (it kā būtu, ko nokavēt...doooh...), vai man būs kur palikt, vai es būšu nogājusi "pietiekami" lielu gabalu, lai varētu visiem par to lepni paziņot vakarā...Pilnīgs sviests.

Dievs man ļoti ātri lika saprast, ka esmu Spānijā, lai ietu manu ceļu - manu Camino, un tas noteikti nebūs tāds, kā citiem, un tam nekad tādām arī nebūtu jābūt. Es sapratu, ka arī savā dzīvē vienmēr esmu  centusies turēties līdzi sabiedrībai man apkārt - piepildīt "standartus", visu izdarīt glīti un pareizi. Un es vienmēr jutos vīlusies, jo nekad šajos standartos tā arī neiekļāvos. Tā bija mana pirmā mācība, ko ieguvu camino - man ir mans ceļš ejams, un tajā es neko nevaru nokavēt, nekur nevaru apmaldīties, nekur nevaru pazust un nekad arī nebūšu viena, ja pat man apkārt nebūs cilvēku, Dievs nāks man līdzi.  

Kāds vecs kungs ceļoja ar ēzelīti. Šis bija pirmais camino kungam, bet ceturtais ēzelītim

Neticami, ka tik mazas un "neredzamas" zīmītes var būt tik svarīgas katram svētceļniekam

Pauguriņš spāņiem, bet mums, latviešiem - kalns. Es tajā uzkāpu, bet mani apsteidza 90 gadīga sieviete

Gribēju paņemt līdzi savu zeltīto Svētā Gara piespraudi, bet baidījos to pazaudēt, tādēļ šis koka putniņš kļuva par manu Svētā Gara simbolu

Svētceļnieka atpazīšanas zīme

Meseta

Viena no miljons bildēm ar mani un svētceļnieka statuju

3. dienas beigās

Šķiet, manā 4.dienā beidzot ieraudzīju citus svētceļniekus. Todienas ceļš bija garš - sens romiešu ceļš, 18 km bez līkumiem, ciematiem un iespējas dabūt ūdeni. Mani apsteidza kāds vīrietis, bet tā vietā, lai noteiktu tradicionālo "Buen Camino!", sacīja: "Tu gan izskaties skumja..." Pat nezināju, ko atbildēt, jo šis, man nepazīstamais cilvēks, pāris sekundēs bija ieraudzījis kaut ko, ko es pati centos noliegt. Parunājāmies aptuveni 10 minūtes un kopš tā brīža biju atradusi vienu no cilvēkiem, ar kuru kopā dalīju savu ceļu. Saimons no Kanādas kļuva par manu "Camino Dad". Kad beidzām sarunu (un to mēs beidzām tādēļ, ka viņš gāja ātrāk nekā es), viņš man apsolīja, ka  neļaus man palikt vienai, iepazīstinās mani ar citiem un ļoti labprāt aprunāsies. Savu solījumu viņš tiešām arī pildīja ik reiz, kad satikāmies. 

Todien satiku arī puisi no Izraēlas - Tal. Pavisam drīz mūsu saruna no tulznām un izcelsmes valsts kļuva daudz, daudz dziļāka, jo camino nav vietas small talk. Stāstījām viens otram par ļoti personiskām lietām - sāpēm, ko esam piedzīvojuši, sapņiem, ko gribam piepildīt, mieru, ko gribam iegūt. Lai gan audzināts kā ebrejs, neko no tā visa Tal vairs nepraktizē, taču mani pārsteidza, cik daudzus interesantus, pārdomātus, dziļus un personiskus jautājumus viņš uzdeva par Dievu. Ar aizrautību viņam stāstīju - gan par to, ko biju mācījusies svētdienas skolā un RARZI, gan par manis pašas pieredzēto attiecībās ar Dievu. Viss, ko pārdomāju iepriekšejās dienās, manī vārījās un nespēja rimties, es biju priecīga, ka man bija kāds, kam to izstāstīt, kāds, kas klausījās, saprata un līdzi juta. Un vēl es biju preicīga, ka varēju būt tur, klausīties viņā, censties saprast viņu un just līdzi viņam.

Mani pašu pārsteidza mūsu saruna - kādēļ gan mēs viens otram - pilnīgiem svešiniekiem, stāstām tādas lietas. Un šeit es nerunāju tikai par Tal, bet arī par visiem citiem cilvēkiem, ar kuriem runāju un kuri man uzticēja kaut ko tik īpašu. Iespējamība, ka mēs vairs nekad dzīvē nesatiksimies, acīmredzot deva drošības sajūtu, jo, kad par lietām, kas notiek mūsu sirdīs, mēs runājam ar draugiem un ģimenes locekļiem, mēs nekad nevaram pateikt visu īsti līdz galam, informācija vienmēr ir "jāmodificē" atbilstoši klausītājam. Bet te - ceļā, ko mēs visi svētceļnieki veicām, mēs varējām pateikt visu, jo citi nezina neko par mūsu pagātni, viņiem nav iespējas mūs tiesāt vai ielikt kādā "kastītē". 

Un tā bija vēl viena mācība, ko guvu šajā ceļā - netiesāt cilvēkus. Es vienmēr esmu centusies netiesāt, bet... jūs jau zināt, kā tas ir - ne vienmēr tas izdodas. Tagad, kad atrados gan burtiski, gan pārnestā nozīmē "uz viena ceļa" ar vēl simtiem citu svētceļnieku, tiesāšanai nav vietas - viņiem ir savs ceļš, man savējais. Pat ja viņu iešanas mērķis radikāli atšķiras no manējā. Mēs tiesājam citus tikai tādēļ, ka viņi grēko citādāk nekā mēs... un ja mēs tiesājam, mēs nevaram mīlēt. Bet cik gan daudzas lietas dzīvē mainītos, ja mēs patiešām mīlētu ikvienu, ko savā dzīvē satiekam - vienalga, vai uz desmit minūtēm vai 5 gadiem. 

Es un Tal atpūtas brīdī

Kāds parūpējās, lai svētceļnieki neapmaldītos

Kā novēroju, cilvēkiem patīk aprakstīt visas ceļazīmes, ceļastabus un ko tik vēl ne ar savu viedokli. Šoreiz - par attālumu līdz nākamajai pilsētai

 

 

Uzraksts kādā no alberģēm

 

Mana Camino dziesma

Turpinājums sekos...