Camino de Santiago. II daļa

Pēdējos kilometrus pēc atvadīšanās no Tal, es gandrīz skriešus noskrēju. Lai gan saruna ar viņu likās "droša", tai pašā laikā es sapratu, ka esmu atklājusi tik daudz, esmu kļuvusi tik ievainojama un neaizsargāta, ka tas manī uzmodināja  milzīgas bailes un nedrošības sajūtu. Tās pamazām mani indēja, tāpēc vienīgais risinājums šķita bēgšana.  Un tā es arī darīju. Ne vienu vien reizi visa Camino laikā. Fiziski gribēju aizbēgt no bailēm, kas garīgi mani turēja ieslodzījumā. Ha, ha, ha!!!

Alexi Murdoch - It's only fear

 

Ierodoties alberģē, jutos ļoti nogurusi, tāpēc aizgāju pagulēt. Kad pamodos, bija jau pirms septiņiem vakarā. Laiks bija drēgns un nemīlīgs. Man gribējās ēst. Tā kā camino laikā ēdienu sev gatavoju pati, sāku taujāt pēc virtuves. Izrādās, tādas šajā alberģē nebija. Un vēl sliktāk - biju aizmirsusi izņemt naudu no bankomāta, tādēļ man nebija arī skaidras naudas par ko nopirkt sev vakariņas. Sviests... iegāju dušā un jau domāju atkal doties gulēt, lai nebūtu jādomā par to, ka gribas ēst. Istabā nejauši sāku runāties ar manas divstāvīgās gultas 1.stāva kaimiņieni. Man žēl, ka esmu aizmirsusi viņas vārdu, bet es nekad neaizmirsīšu to sirsnību un mīlestību, kuru man izrādīja šī patiesi izskatīgā 61 gadu jaunā sieviete no Kalifornijas. Pēc aptuveni 40 minūšu sarunas es nejauši atzinos, ka šovakar man nāksies iztikt bez vakariņām. Lai gan es mēģināju kaut ko purpināt pretī, šī sieviete man atdeva visu pārtiku, kas bija viņai - pati teicās esam paēdusi vakariņas un brokastis ēdīšos tikai pēc noietiem 10km, tā ka es varu neuztraukties. Nākamajā rītā (kad es atkal biju viena no pēdējām, kas posās prom no alberģes) pie manis pienāca Lotārs - 55 gadus jauns vācietis, kurš kaut kādā veidā bija uzzinājis manu neskaidrās naudas problēmu. Viņš silti pasmaidīja un iedeva man naudu kafijai un sviestmaizei. Es stāvēju pārsteigumā pavērtu muti un negribēju naudu pieņemt. Viņš atteica: "Tā ir tikai nauda... Man nav nekā cita, ko es Tev varētu iedod, tāpēc, lūdzu, pieņem to." Mūsu saruna pie brokastīm bija pavisam īsa, taču tā mani tik dziļi saviļņoja. Es jautāju Lotāram, ko viņš pieraksta savā piezīmju grāmatiņā. Viņš atbildēja, ka raksta dažādus komentārus par ceļu, alberģēm, ēdināšans vietām... "Kāpēc?" likās ļoti loģisks jautājums. Viņa atbilde bija pārsteidzoša: "Mana sieva grib noiet Camino nākamā gada aprīlī. Tapēc es nolēmu to noiet pirms viņas, lai pārliecinātos, ka viņa būs drošībā. Es rakstu piezīmes, lai viņai būtu vieglāk."

Man ir skaidrs, ka šie divi cilvēki bija enģeļi - gaišo, sirsnīgo un labsirdīgo kalifornieti es satiku vēlreiz Santjāgo. Viņa pienāca man klāt, apskāva un pirmais, ko jautāja: "Mīļā, vai tu esi paēdusi, vai tev ir kur palikt?" Lotāru es vairs nesatiku, bet viņam ir īpaša vieta manā sirdī. Ne jau pāris eiro dēļ, kurus viņš man iedeva, bet gan viņa maigās un mīlošās sirds dēļ. 

Todien ieguvu vēl vienu Camino mācību - dažkārt nākas pārkāpt savam lepnumam un atzīties, ka man ir vajadzīga palīdzība. Un tad tā ir jāpieņem. Brīnišķīgs pazemības treniņš. Paldies Dievam, ka Viņš man to sagādāja...

Flower of the day

 

"May the all-poweful Lord grant us a restful night and a peaceful death." - tie ir pēdējie vārdi, ko lūdzas kompletorijā (konsekrēto cilvēku pēdējā lugšanā pirms gulētiešanas). Katreiz, kad es lūdzos šo lūgšanu, man ir sajūta, ka katra jaunā diena ir kā jauna dzīve. Jo sevišķi spēcīgi to izjutu camino. Katra diena ļoti krasi atšķīrās no pārējām - lai gan "uzdevums" ikdienas bija viens un tas pats, manā ceļā nebija divu vienādu dienu. 

Mana 5. diena  bija ļoti auksta - lija lietus, bija stiprs vējš, es pamatīgi izmirku, pārsalu un noguru. Un tieši tāpat jutās arī mana sirds. Joprojām izmocīta, salauzta, pamesta un aizmirsta. Bija svētdiena, un es ļoti gribēju nokļūt Misē. Divas dienas atpakaļ, kad nakšņoju draudzes alberģē Carrion pilsētā, jautāju hospitalero (alberģes saimniekam), vai man būtu iespēja pieiet pie grēksūdzes angļu valodā. Viņš atbildēja, ka parasti šajā draudzē ir priesteris, kas runā angliski, bet tieši todien viņš no pilsētas izbraucis. Tas mani skumdināja, jo apstākļu sakritības dēļ nebiju bijusi pie grēksūdzes jau 3 mēnešus. Tovakar nosēdēju baznīcā 3 stundas raudādama un lūgdamās. Pilsētā, kurā atrados svētdienā, sameklēju baznīcu un klusībā cerēju uz angliski runājošu priesteri. Arī šoreiz nekā. Biju gatava izmantot Google Translate pakalpojumus, lai varētu izsūdzēt grēkus spāņu valodā. Misīte bija skaista. Lai gan nekā nesapratu no spāņu valodas, tomēr lūdzos līdzi latviešu valodā. 

Turpināju savu ceļu cauri mežiem pretī galapunktam. Tas bija garš un vientuļš ceļš. Mana mūzikas atskaņotāja baterija bija izlādējusies, nācās iet klusumā. Es negribēju pacelt acis augšup. Man šķita, ka mana sirds ir tik smaga, ka man tā jāvelk lidzi kā tāds enkurs. Es gāju lēnām, klausījos savos soļos, lietus pakšķēšanā pret manu vējjaku un somas lietus aizsargu. "Dievs, es vairs nevaru... Kur Tu esi?"

Pilsētiņā, kurā paliku, ir tik maz iedzīvotāju, ka svētceļnieku skaits, kas apmetas alberģēs, ir divreiz lielāks kā pašas pilsētiņas iedzīvotāju skaits. Nav brīnums, ka es tur atkal satiku Saimonu. Un viņš  atkal brīnijās, kādēļ manā sejā atblāzmoja tik daudz bēdu... Jūtoties, it kā Saimona acu skatiens būtu pielādēta pistole, kas notēmēta pret mani, es kautrīgi pasmaidīju, pateicu kaut kādu stulbu un neveiklu joku un aizbēgu atkal. Šoreiz man plāns bija daudz labāks - es iekāpu gultā un palīdu zem segas. Tā - viss, neviens mani neredz, esmu drošībā atkal. Un rīt es nogaidīšu, kad visi aizies un iešu pēdējā. Tad neviens mani nesatiks un nevarēs ieskatīties manā atkailinātajā dvēselē.

Viens no daudzajiem saulespuķu laukiem. Kāds pastrādājis, lai tas izskatītos draudzīgāks

Sahagun pilsētā

Cik gan daudz pēdu nospiedumu uz šī vecā ceļa līdz Santājgo

Pēc 12 km caur mežu pamanīju šo. Nu vismaz nebiju apmaldījusies.

Mirandas lieliskais maciņš

Meitene ar brillēm no labās ir Miranda, aiz viņas sēž Saimons. Un tos pārējos cilvēkus es tā arī neiepazinu

Nākamajā dienā rīkojos pēc sava lieliskā "plāna" - izgāju neilgi pirms astoņiem un sāku iet 18 km garo, garlaicīgo ceļu caur nekurieni. Ik pa laikam apstājos, lai sadzirdētu...neko. Ne manus soļus, ne manas domas, ne citus cilvēkus, ne Dievu. Atkal es viena. Es jutos tik vientuļa, ka varētu kaukt aiz sāpēm. Vientulība, kas mani žņaugusi jau tik daudzus gadus, atkal bija te... "Dievs, pat Tevis te nav." Tieši tajās dienās visās ziņās Spānijā rādīja par amerikāņu meiteni Denīzi, kura sāka savu camino šī gada aprīlī un pazuda aprīļa beigās. Viņas mirstīgās atliekas tika atrastas šajā sestdienā. Viņa bija noslepkavota, ejot camino. Cilvēki alberģēs brīdināja mani, lai es nestaigāju viena un atrodu kādu kompāniju. Jā, lieliski. Kur ir tie cilvēki???? Pie tam - līdz šim jau biju redzējusi 3 vietas, kurās bija novietoti krusti, lai pieminētu cilvēkus, kas miruši, ejot camino. Visa šī domu kombinācija neradīja labus apstākļus skaistai dienai. 

2km pirms tuvākās apdzīvotās vietas, es pēkšņi sadzirdēju nūju sišanos pret akmeņaino ceļu. Pagriezos - jā, CILVĒKI!!!!! CILVĒKI!!!!! Viņi bija divi - 51 gadīgais Aleksandrs no Holandes un 46 gadīgais Džeisons no Ameikas. Aleksandrs droši vien 3 m garš un Džeisons noteikti maratonu skrējējs, jo viņu pārvietošanās ātrums bija pārāk liels, bet man bija jāturas ritmā ar viņiem, es nedrīkstēju pazaudēt vienīgos cilvēkus šodienas ceļā.

Pēc mirkļa abi vīrieši laikam saprata, ka manas dupurīša kājiņas nepavelk tādu ātrumu, tāpēc sabremzēja un mēs pat varējām iet un runāties bez aizelšanās. Abi man diezgan ātri un bez liekām ceremonijām atklāja savus dzīvesstāstus. Es biju pārsteigta par tādu atklātību, tai pašā laikā tā mani ļoti aizkustināja. 

Pēc īsas kafijas pauzes devāmies tālāk. Skolotāja būdama, es laikam māku uzdot pareizos jautājumus. Es uzdevu tikai vienu jautājumu un Džeisons man skaidroja atbildi veselu stundu. Es biju priecīga viņā klausīties, viņa skatījums bija tiešām interesants, piedzīvotais aizraujošs, viņš bija enerģijas pilns un entuziastiski izsklāstīja jauniegūtās atziņas. Un tad viņš apstājās un teica, ka palikšot te. Man bija jāturpina ceļš.

Nu vismaz dažus km no šodienas ceļa varēju pavadīt nedomājot par visiem tiem murgiem manā galvā.  

Todien es nogāju nedaudz vairāk kā biju plānojusi, lai nākamās dienas ceļš būtu īsāks, jo gribēju ātrāk nokļūt Leon pilsētā, kur bez visām svētceļnieku lietām varētu izbaudīt arī kultūrvēsturiskās vērtības. 

Nogurusi, bēdīga, nosalusi ienācu alberģē un uzreiz devos nosnausties. Pamodusies nolēmu ieiet ļoti karstā un ilgā dušā, cerībā, ka tas atrisinās manas dvēseles sāpes. Neatrisināja. Mans ceļvedis teica, ka daudzas problēmas camino vidusslaikos tika atrisinātas ar lielu daudzumus vino tinto. Jā, tas būtu derējis, bet mans dienas budžets neļāva man iegādāties vīnu. Un vispār - izrādījās, ka manā naktsmītnē nedarbojās virtuves plīts. Manas vakariņas sastāvēja no vienas riciņas baltmaizes, viena gabaliņa siera un mikroviļņu krāsnī uzsildītdas ātri pagatavojamās auzu pārslu putriņas, ko biju nopirkusi vēl Latvijā esot. 

Es biju tik sarūgtināta par visu. 

Un tad no nez kuriens izpeldēja Saimons. Viņa pārāk ātrais iešanas temps bija viņu piespiedis apstāties te, tikai atšķirībā no manis, viņš bija Camino Royal, kā es viņu mēdzu saukt - Saimonam bija privātā istaba, viņš bija paēdis garšīgas vakariņas un vīns, ko viņš bija dzēris, iekrāsoja viņa vaigus maigi rozā. Uzlicis ledu uz traumētās kājas, viņš teica: "Nu, Laura, kas uz sirds...?" 

Un uz manas sirds bija pārāk daudz kas. Es nespēju pateikt nevienu vārdu, es tikai gribēju skaļi raudāt. Es mēģināju atbildēt godīgi, tomēr tā, lai spētu noturēties un neizplūst asarās. Šķita, ka Saimons redzēja man cauri. Viņš uzdeva jautājumus, uz kuriem es nebiju gatava atbildēt. Viņš redzēja dziļāk, nekā es būtu gribējusi, lai viņš redz. Es viņam jautāju, kādēļ viņš to visu grib dzirdēt, uz ko viņš man atbildēja: "Nu.. varbūt es esmu šeit, lai klausītos. Un Tava skumjā seja man liek domāt, ka Tev ir kāds garāks stāsts, kas kādam ir jāizstāsta..." Es tiešām gribēju, bet es nevarēju. Varbūt es varētu pastāstīt par šo un to, bet jautājumi, kas mani patiesi nodarbināja, pieprasīja citu sarunu biedru. Visticamāk priesteri. Jo kam gan citam lai es izstāstu par savām dusmām uz Dievu, šaubām par Viņu, neizpratni par Viņa ilgo klusēšanu, pamestību un sajūtu, ka Viņam nekad nebūšu pietiekami laba, vienalga, lai ko es darītu?!

Rīts nāk

Rīta selfijs. Saule bija tik skaista

Grūti saskatāmi, bet šie mazie ziediņi ir krokusi. Atgādināja bērnību, gan procesijā kaisīju ziedus pie priestera kājām. Viss camino bija piebārstīts

18km cauri nekurienei

Pievienot parakstu

Nogurušie svētceļnieki

Tāpēc pareizākais lēmums tobrīd likās bēgt atkal. Un es aizbēgu. No rīta piecēlos agrāk, lai gan Saimonu satiku, ātri sasveicinājos un izmuku pa durvīm ārā. Gāju cik vien ātri varēju, lai ātrāk nokļūtu Leonā. Bija auksti un lija. Ierados galapunktā ap divpadsmitiem, bet biju tik pārsalusi, ka neizlīdu no alberģes līdz diviem dienā. Kad tomēr izgāju, joprojām lija, manas drēbes nebija pietiekami siltas, man viss riebās un viss kaitināja. Par noietajām 6 dienām nolēmu sevi apbalvot ar pusdienām restorānā. Gribēju apskatīt pilsētu, bet joprojām lija, tāpēc atgriezos alberģē un pagulēju vēl. Es teicu Dievam, ka man reāli nepatīk šis viss. Ja Viņš te ir, būtu labi, ja Viņš kaut ko darītu lietas labā. 

Pēc pāris minūtēm man atrakstīja Saimons un uzaicināja uz vakariņām kopā ar vēl dažiem cilvēkiem, kurus viņš saticis pa ceļam. Paguvu uz vakara Misi un aizgāju satikt pārējos. Tajā vakarā es iepazinos ar daudziem jaukiem cilvēkiem. Samaksāju par vakariņām ar visu tai dienai paredzēto budžetu, knapi paguvu nokļūt alberģē pirms tās aizslēgšanas un ilgi nevarēju aizmigt. Kad tomēr aizmigu, man visu nakti rādijās murgi. 

Kaut kas te nebija kārtībā, bet es nezināju, ko lai iesāku, lai vēsrtu kaut ko par labu...

No labās - Barbara, Džerija, es, Rebeka, Miranda, Jeorens, Andrejs un Saimons

Leonas katedrāle

Casa Jesus - Jezus māja, kurā pārdod apakšveļu

Turpinājums sekos...