Pašai sava Sibīrija...

* Šo uzliec fonā un lasi tālāk:

Lēnām brist. Nevis piepūloties, ar smagumu, bet gan ar bijību pret šo balto, mirdzošo un tīro galdautu, kurš apņēmis zemi ciešā apskāvienā, piekļāvis sev visā mīlestībā un maigumā, un, lai gan labu gribēdams, kļuvis tik uzmācīgi tuvs, ka izģērbis to līdz pilnīgam kailumam, līdz kaulam.

Brist lēnām, lai neiztraucētu šo miera un klusuma templi, kuru uzcēlusi pati daba un, atkarībā no gadalaika, piepildījusi vai nu ar saldu ziedu smaržu, vai siltas elpas mutuļiem kā dūmiem, kuri izplūst no kūpināmā trauka altāra priekšā.

Brist viegli - piesmeļot zābakus pilnus ar sudraba miltiem, taču atstājot pēdu nospiedumu ornamentus kā senas un noslēpumainas zīmes rakstu tīstoklī. Brist nedomājot – ļaujot salam kā bezkaunīgam jauneklim kniebt vaigos un skūpstīt lūpas. Vienkārši brist.

Iet tālu, nenākt atpakaļ, nedomāt, neļaut, aiziet, aizbēgt.

Taču nekur nevar paslēpties no baltuma, no saules spožuma, kas žilbina tik stipri, ka sāp acis, ka kož. Nekur nevar atrast izeju no šī mirdzuma, no šī pretīgi perfektā mirdzuma, tas ir visur – gan uz atklāta lauka, gan mežā, zem egles! Tas ir aukstums, kas dedzina visvairāk. Iekšā viss jau sen deg. Tur vārās, tur tvaiko, tur ārdās, tur irst, pārplūst, bango, bez žēlastības plosa, atstājot robus, tukšuma pilnus bezdibeņus, kas pieprasa tapt piepildīti, kam nekad nav gana, kam vienmēr trūkst... Vairs nav spēka, ir pārāk smacīgi un pārāk  spiedīgi. Un tur, kur bija visas cerības atvēsināties un vismaz vienreiz ievilkt tik dziļu un aukstu elpu, ka to varētu sajust ar sīkāko plaušas šūniņu, tagad ir vēl nemierīgāk, vēl sāpīgāk. Vēsums dedzina. Vēsums savā karstumā... Pat kliedziens, izlauzies no tukšuma un izmisuma bezdibeņiem, sasalst caurspīdīgās ledus adatās, kas nežēlīgi saspridzina klusuma balonu un tā lanskaras aizlidina aukstajā gaisā.   Asaras sasalst turpat uz vaigiem, atstājot sārtas un apsaldētas taciņas uz siltās ādas.  Kājas sabristas, līdz pat ceļiem iestigušas baltajā pūderī, kas tagad šķiet kā cements, kurš lēnām sacietē un liek sastingt neērtā pozā, kurā tad arī būs jāsagaida māsa nāve.

Nē! Spārdīt! Sist! Skrāpēt! Kost! Turēties pretī! Nē, nē, nē! Sašķaidīt miljons gabalos!

Taču tas neko nemaina... neko. Mirdzošais baltums uzlido gaisā, apmet balerīnas dejas cienīgu virpuli un atgriežas uz zemes, lai sakļautu atkal. Lai samīļotu, pieglaustu, noglāstītu... pretīgi perfektā veidā, baltā kā patiesība un sāpīgā kā sitiens.

Galīgi piekautam nokrist zemē un ļauties notikumu gaitai. Nezinu – gaidīt nāvi vai augšāmcelšanos. Vai vienkārši ļaut sniega spilvenam ieskaut un ieaijāt dziļā miegā līdz pavasarim. Un tad pamosties dubļos.

Vislielākās cīņas mums jāizcīna mūsos pašos.