* Šo uzliec fonā un lasi tālāk:
Lēnām brist. Nevis
piepūloties, ar smagumu, bet gan ar bijību pret šo balto, mirdzošo un tīro
galdautu, kurš apņēmis zemi ciešā apskāvienā, piekļāvis sev visā mīlestībā un maigumā,
un, lai gan labu gribēdams, kļuvis tik uzmācīgi tuvs, ka izģērbis to līdz
pilnīgam kailumam, līdz kaulam.
Brist lēnām, lai
neiztraucētu šo miera un klusuma templi, kuru uzcēlusi pati daba un, atkarībā
no gadalaika, piepildījusi vai nu ar saldu ziedu smaržu, vai siltas elpas
mutuļiem kā dūmiem, kuri izplūst no kūpināmā trauka altāra priekšā.
Brist viegli - piesmeļot
zābakus pilnus ar sudraba miltiem, taču atstājot pēdu nospiedumu ornamentus kā
senas un noslēpumainas zīmes rakstu tīstoklī. Brist nedomājot – ļaujot salam kā
bezkaunīgam jauneklim kniebt vaigos un skūpstīt lūpas. Vienkārši brist.
Iet tālu, nenākt
atpakaļ, nedomāt, neļaut, aiziet, aizbēgt.
Taču nekur nevar
paslēpties no baltuma, no saules spožuma, kas žilbina tik stipri, ka sāp acis,
ka kož. Nekur nevar atrast izeju no šī mirdzuma, no šī pretīgi perfektā
mirdzuma, tas ir visur – gan uz atklāta lauka, gan mežā, zem egles! Tas ir
aukstums, kas dedzina visvairāk. Iekšā viss jau sen deg. Tur vārās, tur tvaiko,
tur ārdās, tur irst, pārplūst, bango, bez žēlastības plosa, atstājot robus,
tukšuma pilnus bezdibeņus, kas pieprasa tapt piepildīti, kam nekad nav gana, kam
vienmēr trūkst... Vairs nav spēka, ir pārāk smacīgi un pārāk spiedīgi. Un tur, kur bija visas cerības
atvēsināties un vismaz vienreiz ievilkt tik dziļu un aukstu elpu, ka to varētu
sajust ar sīkāko plaušas šūniņu, tagad ir vēl nemierīgāk, vēl sāpīgāk. Vēsums dedzina.
Vēsums savā karstumā... Pat kliedziens, izlauzies no tukšuma un izmisuma bezdibeņiem,
sasalst caurspīdīgās ledus adatās, kas nežēlīgi saspridzina klusuma balonu un
tā lanskaras aizlidina aukstajā gaisā. Asaras sasalst turpat uz vaigiem, atstājot sārtas
un apsaldētas taciņas uz siltās ādas. Kājas
sabristas, līdz pat ceļiem iestigušas baltajā pūderī, kas tagad šķiet kā
cements, kurš lēnām sacietē un liek sastingt neērtā pozā, kurā tad arī būs
jāsagaida māsa nāve.
Nē! Spārdīt! Sist!
Skrāpēt! Kost! Turēties pretī! Nē, nē, nē! Sašķaidīt miljons gabalos!
Taču tas neko
nemaina... neko. Mirdzošais baltums uzlido gaisā, apmet balerīnas dejas cienīgu
virpuli un atgriežas uz zemes, lai sakļautu atkal. Lai samīļotu, pieglaustu,
noglāstītu... pretīgi perfektā veidā, baltā kā patiesība un sāpīgā kā sitiens.
Galīgi piekautam
nokrist zemē un ļauties notikumu gaitai. Nezinu – gaidīt nāvi vai augšāmcelšanos.
Vai vienkārši ļaut sniega spilvenam ieskaut un ieaijāt dziļā miegā līdz
pavasarim. Un tad pamosties dubļos.
Vislielākās cīņas
mums jāizcīna mūsos pašos.
Skaista, balta gaisma, kas vienkārši spīd, kas ļauj ieraudzīt pasauli un sevi tādu kāds patiesībā esi. Un visi uzslāņojumi ar kuriem cilvēki pamazām gadu gaitā apauguši top redzami un viegli birst, un cilvēkiem liekas, ka sāp, ka deg, ka atmirst daļa no viņiem pašiem, bet patiesībā tie tikai melnumi, par kuriem it kā neko nezinājām, kurus nenotīrījām.
AtbildētDzēstDīvaina un baisa sajūta, kad nespēkā esi iespiests zemē. Nāve vai augšāmcelšanās? Bet tad, ka vienā mirklī tā spožā, aukstā, stindzinoši dedzinošā gaisma atnesa arī vārdos neaprakstāmu brīvību, mieru, iekšēju gaismu, kura vienmēr sirdī ir līdzās visās ikdienas gaitās. :)
"Bet tad, ka vienā mirklī tā spožā, aukstā, stindzinoši dedzinošā gaisma atnesa arī vārdos neaprakstāmu brīvību, mieru, iekšēju gaismu, kura vienmēr sirdī ir līdzās visās ikdienas gaitās. :)" ---> tur arī ir tā augšāmcelšanās. Šajā punktā arī jāizcīna vislielākās cīņas - palikt uz vietas, ar visiem melnumiem un pamosties vēl lielākos dubļos, vai ļauties attīrīšanai - es pat teiktu atbrīvošanai, atpestīšanai.
Dzēst:)