Latviešu meitene Amerikā: viesuļvētra, lielais aukstums un milzīgais nogurums
Ir pagājusi vairāk kā nedēļa kopš pēdējā ieraksta un es saprotu, ka daži no jums jau ir nobijušies, kur es esmu. Bet, mammu, ar mani viss ir kārtībā - es esmu dzīva! ;)
Šī nedēļa, protams, bija notikumiem pilna. Visi šie notikumi rezultējās milzīgā pārgurumā, kas man ir uzmācies pēdējās pāris dienas, tādēļ neesmu spējīga neko daudz uzrakstīt ne blogā, ne vēstulēs. Piedodiet, bet Garezeram ir kaut kāda īpaša aura - te man vienmēr gribas ēst, gulēt un atpūsties. :D
Pagājušajā sestdienā, kad pabeidzu savu ierakstu, devos uz Graša paviljonu, kur notika skolēnu reģistrācija. Kopā skolā šogad mācās 102 skolēni. Bija interesanti viņus piereģistrēt un paskatīties uz viņiem no malas. Tā vispār bija tāda pārdomu pēcpusdiena - joprojām man neatbildēts jautājums ir tas, kādēļ šie jaunieši brauc uz Garezeru un, dzīvodami jau 3.paaudzē Amerikā, joprojām cenšas saglabāt savu etnisko identitāti... Pārsteidzoši! Tiku arī pie stilīga suvenīra - "Garezeram 50" saulesbrillēm.
Vakarā mums visiem bija kopīgas vakariņas - skolēniem, skolotājiem, audzinātājiem un vecākiem. Tāda kupla saime UN VISI RUNĀ LATVISKI! Tas patiešām ir interesanti.
Garezera brilles
Tikai maza daļa no visas lielās Garezera saimes
Svētdiena bija pirmā diena kopā ar skolēniem, kad es vēl cītīgi gribēju noslēpties un neatklāt nevienam, ka esmu skolotāja. Laikam trauma no Latvijas - gribas slēpties, lai skolēni mani neatpazīst. :) Jāsaka, tas man arī veiksmīgi izdevās.
Svētdienas rīts sākas ar jundu karoga kalnā. 4.klases skolēni svinīgi pacēla Latvijas un Amerikas karogus un dziedāja Latvijas himnu. Skolēniem šis rituāls ir kļuvis tik ierasts, ka viņi visu dara automātiski, bet (un tas ir pats labākais) joprojām saglabā svinīguma sajūtu. Visi miera stājā, cieņas pilni. Patīkami raudzīties uz šo skatu.
Pēc tam sekoja dievkalpojums, ko apmeklē arī citi Garezera viesi. Arī skolēni ņēma aktīvu dalību šajā notikumā, kas visu padarīja, manuprāt, vēl svinīgāku. Man patīk svētdienas, jo tad visi - gan skolēni, gan darbinieki - ierakstās ikdienas drēbes - šortus un t-kreklus - nomaina pret svētdienai atbilstošāku kārtu. Ir tāda svētku sajūta. Un es varu uzvilkt visas savas kleitas! :)
Vēlāk svētdienā sekoja mācību vasaras atklāšana, kad visas Garezera "daļas" - vasaras vidusskola, bērnu nometne, sagatavošanas skola, Biz-biz bērni - iet svinīgā gājienā uz brīvdabas dievnamu, kur notiek atklāšanas pasākums.
Garezera karogs
Svētdiena bija notikumiem bagāta. Bērni, atkal pēc gada satikušies, nemitējās čalot cik tik jaudas. Toties es izbaudīju pēdējos brīvos mirkļus skaistā Garezera krastā.
Svētdienas svētlaime
Pirmdien sākās stundas. Man tajā dienā bija tikai 2 stundas un es biju paredzējusi iepazīties ar saviem skolēniem un norunāt mūsu kopīgās prasības mācību darbam. Viss izdevās lieliski. Stundās gāja labi un pati biju apmierināta ar savu darbu. Vispār, man prieks, ka šeit man nav tik daudz darba, kā es biju domājusi, ka būs, jo savu brīvo laiku varu pavadīt lasot interesantu literatūru - lielākoties par pedagoģiju. Iedvesmojos. Ļoti daudz piestrādāju pie tā, lai maniem skolēniem būtu interesantas stundas. Un, šķiet, tas izdodas.
Varbūt turpmāk stundas vadīt šādi? :)
Latvijā skolās visiem ik pa laikam jāpiedalās viltus trauksmēs, kas saistītas ar ugunsdrošību. Šeit man pirmo reizi mūžā bija jāpiedalās viltus trauksmē, lai zinātu, kā rīkoties viesuļvētras gadījumā. Sākumā likās mazliet smieklīgi - nopietni, viesuļvētra? Un mums jāglābjas pirmā stāva tualetēs? Nu labi - visas prasības izpildījām, pēc konkrētā signāla aizskrējām uz norādītajām tualetēm glābties. Izglābāmies. Un kad likās, ka viss jau ir cauri, saņēmām ziņu, ka mūs gaida īsta viesuļvētra. Pa īstam. Viesuļvētra. Garezerā. Ko???? Tikai pēc stundas, kad laiks ārā palika auksts un vējš pastiprinājās, es sāku pieņemt domu, ka mūs tiešām sagaida viesuļvētra. Visiem bija jāiet uz savām istabiņām, jāizslēdz elektrība un nedrīkstēja iet gulēt, gadījumam, ja vajadzētu evakuēties.
Šo laiku es pavadīju sarunās ar istabas biedrenēm, bet iekšēji biju pamatīgi nobijusies, jo vējš patiešām bija stiprs, zibeņoja, bija pērkona negaiss un lija (precīzāk - gāza). Ap pus vieniem naktī vētra bija mazliet pierimusi un mums atļāva iet gulēt. Es ātri vien ieslīdēju dziļā miegā un nemaz nedzirdēju, ka naktī uznāca vētras otrais vilnis. Tas esot bijis vēl lielāks kā pirmais. Tā rezultātā mums pazuda elektrība un ūdens! Elektrības nebija diezgan lielam apgabalam Garezera rajonā un prognozes bija sliktas - elektrības nebūs vismaz pāris dienu.
Tā nu otrdiena pagāja bez elektrības, ūdens un wi-fi :) Skolēni, protams, bija šokā, man nelikās tik slikti līdz brīdim, kad (atvainojos) vajadzēja apmeklēt dāmistabu... Beigās mēs dabūjām pat tādu ekstru kā ķīmiskās tualetes. Ciešanas nebija pārāk garas. Pateicoties Garezera biroja vadītājai, kura apmēram 7 reizes bija piezvanījusi elektrības kompānijai, visas pirmās pasaules problēmas mums beidzās jau otrdienas vakarā. Bērni šos jaunumus sagaidīja ar gavilēm, kas ik pa laikam atskanēja no visās GVV teritorijas malām.
Arī otrdienas nakts neizpalika bez piedzīvojumiem, jo no rīta mūs sagaidīja izvandītas atkritumu tvertnes un neizgulējušies puiši no zēnu kabīnēm. Kāpēc? Atbilde ir te:
Tieši tā - tie ir rakūni! Man neiznāca nofotografēt labas bildes, bet es domāju, ka dažas aizņemšos no citiem un parādīšu vēlāk. Pirmo reizi dzīvē es redzēju rakūnu. Vienā no zēnu kabīnēm bija ievākusies rakūnu mātīte ar visiem saviem bērniem un tā trokšņojusi, ka puiši nav varējuši izgulēties. Tos gan visai drīz noķēra un (cerams) aizveda prom un tālu, tālu zemi.
Lai gan visas šīs dienas bija ļoti aukstas - gaisa temperatūra bija vien 21 grāds (jā, jā, es jau zinu, visi Latvijas iedzīvotāji tagad ļoti iesmīn, bet šeit visu laiku gaiss ir ap 30 grādus silts un tāpēc 21 grāds ir ļoti liels aukstums), notika arī kaut kas sirdi sildošs.
Trešdien tie bija divi pārsteigumi - alga un dāvaniņa pastkastē. Algu es diemžēl nesaņēmu, jo kāds bankai bija aizmirsis pateikt, ka es arī te strādāju, bet tas nekas - es dabūšu šonedēļ dubultā. Savukārt dāvaniņa bija tik mīļa.
Man jums visiem jāpastāsta par manu skolas direktori Sandru Kronīti. Viņa ir fantastiska! Šeit es jūtos ne tikai novērtēta, bet pat lutināta. Sandra rūpējas, lai mums visa būtu gana. Atliek tikai iepīkstēties, kad visas vēlmes jau ir izpildītas. Pat vēl vairāk! Man ļoti patīk šeit strādāt! Tad nu trešdien saņēmām īpašu sveicienu no Sandras - smaidīgu maisiņu, kurā bija skolotāja "izdzīvošanas paka" - konfektes saldākai dzīvei un enerģijai, dzēšgumija, lai ātrāk izdzēstu visu nepatīkamo, burbuļpūšamais, lai priecīgāks skats uz dzīvi, zvaigznīšu uzlīmes, lai neaizmirstam mirdzēt, un riekstiņi, lai ir ko ēst, kad nepagūstam aiziet paēst. Tik mīļi!
Nolēmām arī Sandrai izdarīt ko labu, tāpēc aizbraucu uz veikalu un nopirku viņai ziedus un paldies kartīti. Vismaz kaut kas, ko varu darīt viņas labā.
Trešdien arī bija dzimšanas diena vienam no audzinātājiem - Andrim. Nolēmām viņu īpaši apsveikt. Katru rītu mēs bērniem šeit mācām kādu latviešu slenga vārdu, lai viņi bagātinātu savu vārdu krājumu. Tā kā tās dienas vārdi bija "džeks, koļīt un bučmūlītis", tad uztaisījām viņam šādu kreklu:
mūsu rūpīgi veidotais garadarbs
Es un Maija pirms svinīgās apsveikšanas ceremonijas
Ceturtdiena pagāja ātri, jo es nolēmu pasnaust diendusu, kas izvērtās 3 stundu garā miegā. :) Tik labi atpūtos. Vakarā bija interesanta lekcija Klinklāva muzejā. Tur Andra Zommere mums stāstīja par valodas eksāmenu, kuru visi bērni kārtoja. Tas ir veidots pēc Eiropas valodu portfeļa parauga un visi mūsu bērni to nokārtoja ļoti labi - A1 un A2 līmenis. Daži noteikti varētu iegūt arī B1 līmeni. Esmu ļoti priecīga par šiem rezultātiem, jo tas nozīmē, ka bērni zina latviešu valodu pietiekami labi.
Piektdien bija 4. jūlijs, kas Amerikā, kā zināms, ir lieli svētki. Visiem ir brīvdiena (izņemot mūs :) ) un tāpēc Garezers bija pilns ar cilvēkiem. Skolēni nēsāja visādus amerikāniskus aksesuārus, no rīta dziedājām Amerikas himnu un katrā stundā vajadzēja kaut drusciņ parunāt par Ameriku. Kāpēc gan ne? Arī piektdiena man bija pietiekami grūta diena, tādēļ nežēloju savu laiku un aizgāju nosnausties. Ah, miegs ir tik labs! Tā kā es snaudu pludmalē, tad dabūju arī saulē apdedzinātu degunu un vēderu. Tagad tas viss ir pārvērties smukā brūnumā, bet piektdien biju diezgan sarkana.
Piektdienas vakarā mūs sagaidīja kopīgs ugunskurs visām Garezera daļām ar priekšnesumiem un atrakcijām. Tas bija ļoti jauks pasākums, kurā katrs bija sagatavojis aizraujošu uzstāšanos. Zemāk ir video, kurā var redzēt, ko tad dara GVV audzinātāji jeb Kāpēc viņi vienmēr ir tik noguruši? Video arī ir redzamas pēdējās nedēļas aktualitātes.
Darbinieku ansamblis, kam tika dots nosaukums "Alberts Legzdiņš un 5 zemenītes" P.S. Vīrietis attēlā nav A. Legzdiņš
Zemenītes, dziesmu lapas un ugunskurs
Garezerā ir ļoti skaista tradīcija - audzēkņi katru vakaru pabeidz ar vakara dziesmu. Parasti tas notiek Vēja kalnā, kad bērni pulcējas ap karogu, bet tā kā piektdien visi bija pasākumā, tad vakara dziesma tika nodziedāta ap ugunskuru. Tas man vienmēr liekas īpašs brīdis dienas gaitā, jo citādi skaļās bērnu balsis pieklust un maigi dziedot izsaka dziesmas vārdus kā lūgšanu. Visi ir vienoti - visi sadevušies rokās un patiešām vēlas, lai ne Daugavas, ne okeāna abas malas nekad nesadalītos...
Sestdien man jau gribējās no visiem aizmukt. Nav tomēr joka lieta nodzīvot 2 mēnešus blakus vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kad gandrīz nemaz nav savas privātās telpas. Tā nu es devos baudīt dienu viena pati. Kad atgriezos, bija sākušies bērnu svētki. Tie ir svētki, kurus organizēja paši bērni citiem bērniem. Arī šeit izskatījās kā amerikāņu atrakciju parkos. Te bija pat slavenā atrakcija ar bumbiņas mešanu un cilvēku krišanu ūdenī!
Piepūšamās atrakcijas
Ja trāpīsi pa balto laukumiņu, meitene iekritīs ūdenī
Cukurspilventiņu maksķerēšana
Matu krāsošana
Nagu uzpucēšana
Cepumu dekorēšana
Viens vienīgs cukurs...
Krāsainu līmējošu vitrīnu veidošana
Ēdamās krelles
Un vakariņās, protams, hamburgers...
Svētdien es nolēmu kārtīgi atpūsties. Joprojām gribējās vientulību, tāpēc atļāvos nokavēt visus obligātos pasākumus un nogulēju līdz divpadsmitiem dienā. Kad pamodos, mani sagaidīja patīkams pārsteigums - brauciens uz pilsētu iepirkties! Jā, protams, kāpēc gan ne?! Tā nu es tiku pie vairākiem jauniem apģērba gabaliem, kas man te karstajā ikdienā ir nepieciešami, un mana pirmā pirkuma Victoria Secret - smaržām.
Atpakaļceļā (tā kā bijām nokavējuši vakariņas) iegriezāmies ķīniešu ēstuvē un nobaudījām daudzus ķīniešu ēdienus. Un blakus atradās kristiešu lietu veikals, kurš diemžēl bija slēgts, bet uz kuru es nākamreiz noteikti gribētu aiziet...
Te var ievērtēt, kā man, ēdot hamburgerus, ir pazudis viduklis :D
Šodien ir jau otrdienas vakars un man būtu daudz ko jaunu pastāstīt arī par šo nedēļu, bet pagaidām pietiks. Mēģināšu šonedēļ uzfilmēt videotūri pa Garezeru, lai jūs saprastu, ka es tiešām dzīvoju mežā, kurā ir wi-fi :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru