Vakardien atgriezos no rekolekcijām, kuras pavadīju klusumā un gavēnī ( 3 dienas rekolekciju mājā kopā ar vēl 35 citiem cilvēkiem, klusējot, 3x dienā ēdot tikai maizi un dzerot tēju). Šodien - gribu pastāstīt par 100-to daļiņu no visām rekolekciju pārdomām.
Pavadot laiku klusumā kopā ar šiem cilvēkiem, tik un tā - rodas vajadzība komunicēt, nu kaut vai tik niecīgās lietās, kā noskaidrojot, kurš ir pēdējais rindā uz vannas istabu. Taču aizliegums sarunāties procesu padara ... , manuprāt, īstu. Nav veltīgi jāizšķiež laiks un spēks izrunājot pieklājības frāzes. Vienkārši skaties, analizē un nojaut. Jo ar runāšanu jau ir tā, ka cilvēki var pierunāt visu ko. Var radīt tādu priekšstatu par sevi, kādu vēlas. Un tādā veidā runāšana uzliek mums tādu kā vēl vienu kārtu, masku. Protams, protams, nepatiesība vai nu spīd cauri vai agrāk vai vēlāk atklājas, tomēr - kas pateikts, tas pateikts - to atpakaļ nesasmelsi. Līdz ar to - jo vairāk runā, jo vairāk .. pasaka. Un varbūt ne vienmēr tas ir vajadzīgs, jo cilvēki ir tik mīļi, kad nerunā.
Man šīs dienas bija iespēja beidzot ieraudzīt otru cilvēku. Ne tikai tā fiziski konstatēt kādas personas klātesamību telpā, bet ieraudzīt cilvēku kopumā. Ka viņš ir, ka viņš jūt, ka viņam arī ir viegli, grūti, priecīgi, bēdīgi... Un tas manī radīja tādu mīlestību. Mīlestība mums neļauj būt egoistiem, jo, kad mēs izvēlamies mīlēt, tad ne jau tādēļ, lai gūtu labumu sev, bet lai dotu labumu otram. Man ļoti patīk cilvēki, bet tagad man šķita, ka esmu iekāpusi kaut kādā mīlestības vannā. Cīnījos ar vēlmi sevī ik pa laikam pieiet kādam klāt, samīļot, sabužināt matus, paturēt roku vai vienkārši ilgi skatīties acīs (tomēr sveši cilvēki un mēs pat cits cita vārdus nezinājām).
Pavadot laiku klusumā kopā ar šiem cilvēkiem, tik un tā - rodas vajadzība komunicēt, nu kaut vai tik niecīgās lietās, kā noskaidrojot, kurš ir pēdējais rindā uz vannas istabu. Taču aizliegums sarunāties procesu padara ... , manuprāt, īstu. Nav veltīgi jāizšķiež laiks un spēks izrunājot pieklājības frāzes. Vienkārši skaties, analizē un nojaut. Jo ar runāšanu jau ir tā, ka cilvēki var pierunāt visu ko. Var radīt tādu priekšstatu par sevi, kādu vēlas. Un tādā veidā runāšana uzliek mums tādu kā vēl vienu kārtu, masku. Protams, protams, nepatiesība vai nu spīd cauri vai agrāk vai vēlāk atklājas, tomēr - kas pateikts, tas pateikts - to atpakaļ nesasmelsi. Līdz ar to - jo vairāk runā, jo vairāk .. pasaka. Un varbūt ne vienmēr tas ir vajadzīgs, jo cilvēki ir tik mīļi, kad nerunā.
Man šīs dienas bija iespēja beidzot ieraudzīt otru cilvēku. Ne tikai tā fiziski konstatēt kādas personas klātesamību telpā, bet ieraudzīt cilvēku kopumā. Ka viņš ir, ka viņš jūt, ka viņam arī ir viegli, grūti, priecīgi, bēdīgi... Un tas manī radīja tādu mīlestību. Mīlestība mums neļauj būt egoistiem, jo, kad mēs izvēlamies mīlēt, tad ne jau tādēļ, lai gūtu labumu sev, bet lai dotu labumu otram. Man ļoti patīk cilvēki, bet tagad man šķita, ka esmu iekāpusi kaut kādā mīlestības vannā. Cīnījos ar vēlmi sevī ik pa laikam pieiet kādam klāt, samīļot, sabužināt matus, paturēt roku vai vienkārši ilgi skatīties acīs (tomēr sveši cilvēki un mēs pat cits cita vārdus nezinājām).
Tad es atminējos pantu no Marka evaņģēlija:
Mk 8, 22-26
Un viņi nonāca Betsaidā; un pie Viņa atveda neredzīgo un lūdza Viņu, lai Viņš tam pieskartos.
Un Viņš, paņēmis neredzīgo aiz rokas, izveda to ārpus miesta; ar siekalām apslapinājis viņa acis un uzlicis tam savas rokas, Viņš jautāja, vai viņš ko redzot?
Un tas, atvēris acis, sacīja: Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.
Tad Viņš atkal uzlika rokas uz tā acīm; un tas sāka redzēt. Un tas kļuva vesels, tā ka visu skaidri redzēja.
Un Viņš sūtīja to mājās, sacīdams: Ej savās mājās un, kad ieiesi miestā, nesaki nevienam!
Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.
Mums arī vajadzētu skatīties uz citiem kā uz kokiem. Skatīties uz cilvēkiem, kā kokiem, kam ir saknes, kā kokiem, kas dod augļus, kā kokiem, kas ir brīnišķi radīti, skaisti, ziedoši, kā kokiem, kuri izauguši no sīkas sēklas, kā lietaskokiem, kā krusta kokiem, uz kuriem guļ Jēzus...
Vienkārši ieraudzīt otrā cilvēkā to, ka viņš ir skaisti radīts (gan iekšēji, gan ārēji), unikāls, apbrīnojams un ļoti mīlēts. Saprast, ka mēs neesam vienīgie pasaulē, ka ir arī citi. Redzēt katrā cilvēkā Jēzu...
Ļoti grūti, pat ļoti, ļoti grūti... Bet ir taču tik svarīgi ieraudzīt, kas tam otram ir vajadzīgs. Cukurtrauks no galda tālākā stūra vai varbūt plecs, uz kura paraudāt, vai arī mīksts apskāviens. Un tiešām ieraudzīt, nevis gaidīt, kad cilvēks par to paziņos (vai nepaziņos) vārdiski.
Man gribas atvērt acis un ieraudzīt cilvēku sev blakus. Un vienkārši mīlēt. Jebkuru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru