Priecīgas Lieldienas!

Pēdējā laikā manā dzīvē notiek tik daudz notikumu, un katrs no tiem ir tik dažāds. To emocionālā nokrāsa svārstās no pašiem tumšākajiem toņiem, līdz pat baltam, vēl gaišākam un kaut kam caurspīdīgam. Tā teikt - jāpiepūlas, lai spētu izdzīvot līdzi. Protams, daudzos no šiem brīžiem gribas sākt čīkstēt un sevi žēlot, gausties, cik viss ir grūti un kā nu vispār tagad būs tālāk... Bet kā teica kāds priesteris: "Ko tu brīnies, ka ir grūti?! Ir taču gavēnis."

Novēlu jums visiem tīrā ticībā, paļāvībā un mīlestībā izdzīvot šīs Lielās dienas - jau šodienu, kas ir diena, kad Jēzus tika nodots, rītdienu - kas ir Viņa nāves diena un svētdienu, kas ir Viņa augšāmcelšanās! Patiesi saprast, ka visām ciešanām mūsu dzīvē ir jēga, ka tās ir auglīgas un ka tā visas ir daļa no kāda lielāka, mums nezināma, taču absolūti laba un mīlestības pilna plāna. Un ikreiz, kad gribēsies atkal nodoties sevis žēlošanai atcerēties, kā jutās Jēzus - viņu atraidīja nevis viens mīļš cilvēks, bet VISI VIŅAM TIK MĪĻIE CILVĒKI. Bet ja tas nebūtu noticis, mēs nekad tā pa īstam neiepazītu Dieva lielo mīlestību uz mums.

Tāpēc - patiesi preicīgas Lieldienas, draugi! Lai tās ir pilnas prieka un cerības. Jo mums ir cerība. Vienmēr.

"Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība." [1Kor 13, 13]

 

P.S. Un te ilustratīvs stāstiņš tiem, kuri nesaprata to, ko uzrakstīju iepriekšējā rindkopā. Aizņēmos un iztulkoju te. ;)

Viņa reti skatījās cilvēkiem acīs. Tā vietā viņas skatiens bija piekaltas grīdai. Tādēļ, ka tā ir doršāk. Tādēļ, ka atšķirībā no cilvēkiem, tā negaida neko pretī. Viņai nav jājūt kauns. Grīda pieņem viņu tādu, kāda viņa ir.
Viņa sēdēja man blakus pie bāra letes un skatījās uz savu degvīna kokteili, tad uz grīdu, un tad atkal uz kokteili. „Lielākā daļa cilvēku mani nesaprot,” viņa teica. „Viņi uzdod man tādus jautājumus kā „Kas ar tevi notiek? Kur ir problēma?” vai „Vai tevi bērnībā sita?”. Bet es nekad neatbildu. Jo es uzskatu, ka man nav jāattaisnojas citu priekšā. Un es nedomāju, ka kādam vispār rūpu.”
Tajā brīdī viņai blakus apsēdās kāds jauns puisis. Viņš bija nedaudz iedzēris, bet teica: ”Tu esi skaista. Vai varu tev nopirkt kādu dzērienu?” Viņa tikai klusēja un atkal pievērsās grīdas aplūkošanai. Pēc neveikla klusuma brīža puisis saprata meitenes reakciju, piecēlās un aizgāja.
„Vai Tu vēlies, lai arī es aizeju?” es jautāju. „Nē,” viņa teica, nepacēlusi acis. „Bet es vēlos ieelpot svaigu gaisu. Tev nav jānāk man līdzi, bet tu to vari darīt, ja gribi.” Es sekoju viņai ārpusē, kur mēs apsēdāmies uz ietves malas, pretī bāram.
„Brrr.... Šī nu gan ir vēsa nakts!”
„Pastāsti man par to,” viņa teica, uzturēdama jau ierasto acu kontaktu ar zemi. Viņas siltā elpa kā zobens grieza auksto gaisu, līdz beigās atsitās pret zemi un izšķīda turpat, viņai priekšā. „Kādēļ tu esi te, ārā, kopā ar mani? Vai tad nebūtu labāk būt iekšā, siltumā, sarunāties ar normāliem cilvēkiem par normālām lietām?”
„Es esmu te, tādēļ, ka es to vēlos. Tādēļ, ka es neesmu normāls. Un skat, es varu redzēt savu elpu, bet mēs atrodamies Sandjego! Tas arī nav normāli. Un vēl – tu nēsā vecas Airwalk sporta kurpes, un es arī... Tas varēja būt normāli 1994.gadā, bet nu vairs ne.”
Viņa paskatījās uz mani un pasmīnēja. Šoreiz viņas elpa izplūda uz augšu, pretī mēnesnīcai. „Es redzu, ka tev ir gredzens. Tu esi precējies, vai ne?”
„Jā,” es atbildēju.
„Tātad tu vairs neesi apritē... un esi drošs, es domāju. Tad jau es varu tev iztāstīt savu stāstu?” Es pamāju ar galvu.
Kamēr viņa runāja, viņas skatiens klejoja no zemes, uz manām acīm, tad uz mēnesnīcu, tad uz zemi un tad atpakaļ uz manām acīm. Tā viņa turpināja mest lokus visa stāsta garumā. Un katru reizi, kad viņas acis sastapa manējās, viņa atļāva tām tur uzturēties mazliet ilgāk kā iepriekšējo reizi.
Es viņu ne reizi nepārtraucu, es ieklausījos katrā izteiktajā vārdā un uzsūcu sevī visas tās emocijas, kuras viņa izteica ar savu skatienu un balss toni.
Kad viņa beidza stāstīt, viņa sacīja: „Nu tagad tu zini manu stāstu. Un tu droši vien domā, ka es esmu kaut kāda jocīgā.”
„Uzliec savu labo roku sev uz krūtīm,” es teicu. Viņa paklausīja. „Vai tu kaut ko jūti?” es jautāju.
„Jā, es jūtu savus sirdspukstus.”
„Tagad pieliec rokas savai sejai un lēnām tausti to.” Viņa atkal paklausīja. „Ko tu jūti tagad?” es jautāju.
„Es jūtu savas acis, degunu, muti... Es varu sataustīt savu seju.”
„Tieši tā,” es atbildēju. „Bet atšķirībā no tevis, stāstiem nav sirdspukstu, un tiem nav seju. Tādēļ, ka stāsti nav dzīvi... tie nav cilvēki. Tie ir tikai stāsti.”
Viņa ilgi skatījās man acīs, tad pasmaidīja un teica: „Tikai stāsti, kurus mēs izdzīvojam.”
„Jā... Tikai stāsti, no kuriem mēs mācāmies.”