Dievs acis nemirkšķina

Tas ir nosaukums grāmatai, kuru šonakt pabeidzu lasīt. Tā ir ar tām lieliskajām grāmatām, kuras aizrauj tik ļoti, ka netaupu ne spēku, ne laiku atpūtai, lai tās izlasītu līdz galam. Bet ne par to ir stāsts.

Grāmatas autore ir Regīna  Breta, rakstniece un žurnāliste no ASV, kura savā dzīvē piedzīvojusi tik daudz (vardarbību, kļūšanu par vientuļo māti 21 gada vecumā, krūts vēzi un daudz ko citu), ka, sagaidot savu 45 dzimšanas dienu, uzrakstījusi 45 mācības, ko dzīve viņai sniegusi. Sagaidot savu 50 dzimšanas dienu, viņa pievienoja vēl 5 mācības un izdeva grāmatu ar nosaukumu „Dievs acis nemirkšķina. 50 mācības dzīves līkločiem”. Bet arī ne par to ir stāsts.

Stāsts ir par to, ka Dievs acis nemirkšķina. Nekad. Nav tāda brīža, kad Dievs kaut ko neredzētu. Manā dzīvē ir bijuši daudzi tādi momenti, kad man ir licies pilnīgi otrādi. It kā Dievs būtu palaidis kaut ko garām... Daudzi tādi mirkļi, kad nevaru saprast, kur tajā brīdī bija Dievs, uz kuru pusi Viņš tad skatījās? Izrādās, ka Viņš acis tomēr nemirkšķina.

Dieva mīlestību nevar nopelnīt, Dievs mūs mīl, tāpēc ka Viņš ir Dievs. „Mīlēt mūs ir Dieva dabā,” teikts grāmatā. Un tā tas ir arī dzīvē. Agrāk es žēlojos, ka nejūtu Dieva mīlestību, bet tikai nesen es sapratu, ka veidi, kādos es vēlos šo mīlestību saņemt vai ieraudzīt, ir absolūti citādāki no veidiem, kādos Dievs man to tiešām sniedz.   Dieva mīlestības dāvaniņas ir ietītas viskrāsainākajos un neparastākajos papīrīšos. Piemēram:

Atceros kādu brīdi no svētceļojuma. Mēs bijām veikuši diezgan lielu attālumu un nonākuši pusdienu vietā atrāk kā pašas pusdienas. Vieta bija ļoti skaista – kopts skolas pagalms, kuram vienā pusē bija jauks bērzu birzītis. Krusta nesējs, acīmredzot pārguris no Kristus nešanas, krustu bija atstutējis pie viena no bērziem. Es apsēdos turpat blakus, pie cita bērza, un mierīgi vēroju, kas notiek apkārt. Kā jau visos svētceļojumos, arī šajā man bija sajūta, ka ar mani nekas nenotiek. Nekādas garīgās vētras, 8. pasaules brīnums vai vismaz normāla lūgšanu dzīve. Jutos tā, it kā atkal nebūtu gana laba Dievam, it kā Dievs pat vispār uz mani nepaskatītos. Pēkšņi sadzirdēju tuvojamies kādu ģimeni. Tajā bija mamma ar diviem bērniem un laikam vecmāmiņa, kas visi bija atnākuši uz skolas rotaļu laukumu atpūsties. Jaunākajam, zēnam, varēja būt 5 gadi. Pēc rotaļām, kamēr mamma ar vecmammu un meitu kaut ko krāmējās, mazais zēns bija uzsācis ceļu atpakaļ un nonācis līdz bērzu birzītim. Pagājis garām kokam, pie kura bija atstutēts krusts, viņš atgriezās atpakaļ. Skatienu, ar kādu bērns vērās krustā, es nekad neaizmirsīšu. Zēnam pat atvērās mute no pārsteigumiem. Izskatījās, ka viņš krustu redz pirmo reizi. Un man pat likās, ka zēna sejiņa pēkšņi kļūst gaišāka. Tad, nenolaižot acis no krusta, zēns sāka sparīgi māt ar rokām un ļoti skaļi saukt pārējiem ģimenes locekļiem: „Mammu, māsa, nāciet šurp! Nāciet šurp! Es kaut ko ieraudzīju....!!!!” Tas man atgādināja manu atgriešanos. Brīdi, kad pēc tik ilgu gadu meklējumiem, pēc daudzām vilšanās reizēm, pēc meklējumiem pa tukšo, pēc milzīgām šaubām, es beidzot atradu To, pēc kura savā sirdī biju ilgojusies jau kopš dzimšanas. Pat mazais zēns redzēja, ka Dievs ir tepat blakus, tikai es to neredzēju, jo es mirkšķināju acis.

Vēl kādu citu reizi es mocījos pašpārmetumos, vainas apziņā un sevis spīdzināšanā. Sapratu, ka jādodas uz grēksūdzi. Tā arī izdarīju, bet joprojām nespēju piedod pati sev, par spīti tam, ka Dievs man piedeva. Sēdēju Misē un jutos kā tukšums. Man likās: „Dievs, Tev taču ir jābūt te, nu kur Tu esi?” Atbildi nedzirdēju. Noskumu un sagumu vēl vairāk. Aizgāju pie Komūnijas, saņēmu Dievmaizīti un atgriezos savā sēdvietā. Asaras tecēja pašas no sevis. To bija tik daudz, ka es nevarēju redzēt. Tad pēkšņi es pacēlu galvu un paskatījos, kā priesteris dala Hostiju citiem. Tur bija kas brīnumains. Trauciņš, kurā glabājās Hostijas, mirdzēja. (Droši vien to var viegli izskaidrot no fizikas viedokļa. Baznīca bija pustumša un trauciņš droši vien atstaroja sveču gaismu.) Līdzko priesteris sniedzās pēc hostijas, viņa pirksti mirdzēja zelta gaismā! Es izberzēju acis. Man noteikti rādās. Paskatījos apkārt, tad vēlreiz uz priesteri... Trauciņš un tā saturs joprojām mirdzēja. Izskatījās, it kā priesteris katram iedalītu Gaismas gabaliņu. Un tā arī bija, tā arī ir. Tātad, arī es esmu pilna ar Dieva Gaismu.

Bija vēl kāda reize. Arī svētceļojums. Nu vairs neatceros, kas tas bija, bet visu svētceļojumu mani bija nomocījuši daudzi jautājumi, kuriem neredzēju risinājumu. Lai ko es arī izdomātu, viss atdūrās pret kaut kādiem šķēršļiem vai nonāca strupceļā. Biju tik pārņemta ar savām domām, ka palaidu garām daudz ko citu. Piemēram, brīdi, kad visai mūsu grupai tika noorganizēta privāta tikšanās ar kādu franču aktrisi, kura liecināja par Kristu viņas dzīvē. Arī laikā, kad viņa stāstīja par savu dzīvi, es piņķerējos pa savējo. Atkal domāju (patiesībā, jau pat dusmojos): „Dievs nu kur Tu esi?” Pēkšņi jūtu – kāds uz mani skatās. Tā ir skaistā franču aktrise. Viņa ieskatījās man acīs un mierīgā balsī teica: „Ja tu nezini kādu atbildi uz savu jautājumu, pajautā to Jēzum!” Man bija sajūta, it kā kāds man iesistu pļauku. Tas bija pats Dievs, kurš mani iepļaukāja, lai es pamostos un paskatītos, ka Viņš tepat blakus ir un berzē rokas nepacietībā sagaidīt, kad es ļaušu Viņam atrisināt manas problēmas.

Tādu dāvaniņu un apliecinājumu man ir bijis simtiem. Tikai es atkal un atkal aizmirstu, ka Dievs acis nemirkšķina, ka Viņš visu laiku ir ar mani. Un ka es nevaru nopelnīt Viņa mīlestību, nevaru būt pietiekami laba Viņa Mīlestībai. Viņš mani mīl par brīvu. Par to vien, ka es esmu. Par to vien, ka Viņš ir.

Savā 25.dzimšanas dienā es saņēmu vislabāko dāvanu – skaidru apziņu, ka Dievs acis nemirkšķina. Tagad es gribu nodzīvot visu dzīvi nemirkšķinot acis, lai nepalaistu garām nevienu mirkli no skaistās dzīves, kuru Dievs man dāvina katru dienu...