Priecīgu piedošanu

Ziemassvētku gaidīšanas laiks man vienmēr ir paticis. Es katru gadu apņemos šajā laikā izdarīt kaut ko tiešām nozīmīgu. Kaut ko lielu un nozīmīgu. Un tā, kādu nakti (nu labi, godīgi sakot, ļoti daudzas naktis) es nevarēju gulēt. Domas šaudījās pa manu galvu, meta cilpas un līkumus, atgriezās sākumpunktā un galu galā – nekur tā arī īsti nenonāca. Kā jau ierasts šādās trauksmainu domu pilnās naktīs, kur gadījās, kur ne – uzradās arī vecais, labais jautājums par dzīves jēgu un to, vai es savā dzīvē daru kaut ko tādu, kas ir jēgpilns, vērtīgs un patiešām padara šo pasauli labāku. Gribēju jau mesties no gultas un darīt “visu iespējamo”, lai kaut ko glābtu šajā lietā. Bet… nekas prātīgs man nesanāca.

Turpināju slīdēt līdzi savām straujajām domām, kas bija izskrējušas cauri visai manai dzīvei – gan skaistajiem un piepildītajiem mirkļiem, gan tiem, kas bija lielu bēdu un skumju pilni.

Līdz es sapratu… es varu piedot. Es vēlos izdarīt ko tādu, kas, manuprāt, ir pati lielākā lieta, ko cilvēks var darīt. Es izvēlos piedot.

Piedošana ir izvēle. Tā neizmaina pagātni, bet tā ļoti, ļoti, ļoti izmaina nākotni. Piedošana darbojas “abos virzienos” – ja tu kādam piedod, tad mezgls tiek atraisīts ne tikai tavā pusē, bet arī tā cilvēka pusē, kuram piedod. Dažkārt cilvēkiem ir grūti lūgt piedošanu. Tad pats “ievainotais” var doties pie pāri darītāja un teikt: “Vai tu nevēlies saņemt manu piedošanu?”

Un galu galā – piedošana dziedina.

Tāpēc katru nedēļu šajā Adventa laikā es izvēlos piedot.

Pirmajā nedēļā – es vēlos piedot Dievam. Manā dzīvē noteikti ir kas tāds, par ko es dusmojos uz Dievu. Es gribu to saprast, es gribu Viņam piedot un es gribu lūgt piedošanu.

Otrajā nedēļā – es vēlos piedot tiem cilvēkiem, kam neesmu piedevusi. Reiz kāds diakons man ieteica sastādīt “litāniju” tiem, kuriem es neesmu piedevusi. 

Trešajā nedēļā – es vēlos lūgt piedošanu tiem cilvēkiem, kuriem esmu nodarījusi pāri. Es gribu apmainīt savus aizvainojumus pret piedošanu un mīlestību.

Un visbeidzot ceturtajā nedēļā – es vēlos piedot sev. Es vēlos piedot sev to, ko pati neesmu piedevusi, bet Dievs jau sen ir piedevis.  

Piedošana atbrīvo vietu dziedinošai mīlestībai.

Lai izdodas attīrīt un šķīstīt savas domas, rīcību, vārdus un sirdis. Lai sirds atveras brīnumiem, jo tie patiešām notiek. Un pāri visam – lai vienmēr ir ticība, cerība un mīlestība.